pilnīgi nieki - August 25th, 2008

Dažas filmas ir tādas, kurās man visu laiku smaids. Es nezinu kāpēc, bet viņas atpazīstu uzreiz.
Dažas dzīves situācijas ir tādas, kur vajadzētu klusēt nejaukties iekšā, lai kā arī liekas, ka vajag jaukties. Bet dažreiz ir jāstāv malā, ļoti jāstāv. Es to nemāku, mans egoisms - bailes, ka man sāpēs, un vēl mana iedomība, ka varu palīdzēt, vai arī, ka varu pasargāt mammu no uztraukumiem, liek man tomēr iejaukties. Vēl nekad tā nav bijis, kad tik ļoti vajag stāvēt malā. Bet kā. Kad mīļiem cilvēkiem sāp, bet pašam jāstāv malā, tad pašam sāp, bet tik šausmīgi, jo tā sāpe ir aiz stikla - klāt nevar tikt, lai izkašātu, ka sāp vēl stiprāk vai izgrieztu. Tikai sāp un jāskatās kā sāp un jāgaida, kas notiks tālāk.
Nav sakars filmām ar tām situācijām. Vienkārši abas lietas ienāca prātā.
Nearu sagaidīt, kad arsenāls publicēs programmu.

Roger Ebert spēle:
"Sometimes I play a game in my life, which consists of returning to an exact place and time and duplicating an exact action.
Here I am again, I think, following my own footsteps. This cafe, on a rainy morning in Paris in the winter. The same waiter, the same order, the same book in my hand. And next year I will do this again."

Vai nav laba ideja? Man liekas ļoti laba. Izdomāšu tik, kuru mirkli.

Toreiz muzejā Šmites kundze mums stāstīja par to, kāpēc latviešu gleznotāji ar zemnieku izcelsmi varēja būt tikai impresionisti, jo viņi pārāk cienīja un mīlēja zemi, dabu; viņiem no dzimšanas bija ieaudzināta bijāšana pret dabu.

Tad vēl ir tas fakts, ka divi svešvalodīgi vīrs un sieva mūžā nevarēs labi saprasties, jo katram no viņiem vārdu dziļākā nozīme ir cita, un viņi to dziļo nozīmi, sarunājoties svešvalodā nevar nodot. Viņu saprašanās vienmēr paliek mazliet seklākā līmenī nekā tiem, kas no vienas zemes, vienas pilsētas nākuši, līdzīga vecuma un vienā valodā runā.

No tā savukārt izriet tas, ka poļu, krievu filmas mēs vienmēr vienmēr uztversim daudz dziļāk un daudz krutāk nekā tie, kas ir no rietumiem. Un vēl izriet tas, ka latvietim būt ir nenormāli kruti, jo mēs latviski sarakstīto, sacerēto, Latvijā tapušo vienmēr vienmēr varēsim uztvert un izprast tik dziļi kā neviens visā plašajā pasaulē, lai cik ilgi viņš to latviešu valodu mācītos.