Adekvāta piezīmes

Vakardien izlasīju Haruki Murakami jaunāko grāmatu Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage. Viņa grāmatas, kā jau vienmēr, izlasu zibenīgā ātrumā. Žēl, jo gribētos paildzināt šo literāro baudījumu. Biju gan pārsteigta, ka šoreiz sižets un varoņi nebija ierastajā Murakami fiction stilā, bet gan stāsts bija ar realitātes garšu un saistīts ar galvenā varoņa emocionālajiem pārdzīvojumiem un to ietekmi uz viņa turpmāko dzīvi. Emocionālā trauma pagātnē un neatbildētie jautājumi neļāva viņam dzīvot pilnvērtīgi realitātē, tāpēc viņš pēc ilgiem 16 gadiem saņēmās uzdot jautājumus un arī saņemt atbildes par to, kas notika toreiz. Mans sižeta raksturojums ir visai īss un primitīvs, izceļot pašu galveno, lai neieslīgtu pārākajā detalizācijā. Bet, lūk, pie kādiem secinājumiem es nonācu. Cilvēki bieži vien neapzinās, cik svarīga konkrētās situācijās (ne vienmēr un visur!) ir samierināšanās un pieņemšana (gribētu labāk lietot vārdu acceptance). Ja nemitīgi prātu nomoka kādi neatrisināti pagātnes jautājumi vai notikumi, iespēju robežas ir jāsaņemās, jāpaskatās acīs tam notikumam/cilvēkām un vienkārši jāuzdod jautājums - kāpēc? Un atbildi saņemot, tirdošie jautājumi un nemierīgums pamazām tiks noglabāts vai arī izzudīs pavisam, jo būs saņemta vērtīga dāvana - atbilde. Mūsu dzīvēs bieži pietrūkst atbilžu. Jautājumi ir simtiem un tūkstošiem, bet atbilžu ir daudz mazāk. Galvenais ir nekad, nekad nebaidīties jautāt! Un arī nevajag baidīties saņemt atbildi. Jo pēc tam viss kļūst skaidrāks un parādās iespēja pieņemt un saprast to notikumu, atbrīvoties no tā važām, kas varbūt cilvēku savās skavās ir turējušas mēnešiem vai pat gadiem. Viens pats cilvēks nekad nespēs aptvert un izdomāt visus notikuma aspektus, un arī nevajag. Jo, visticamāk, domu gājiens aizklīdīs pārāk tālu no tās patiesības, kas slēpjas sadrumstalotajā informācijā, pieredzē, ar kuru var dalīties notikušajā iesaistītie cilvēki. Cilvēki ir gļēvi, jo viņi baidās sastapties ar pagātnes rēgiem un patiesību. Var sist krūtīs un teikt, ka nebaidos no augstuma, vientulības, ziemas, negaršīgas desas vai briesmīgi neglītas meitenes, un tas tā arī iespējams būs, bet cilvēki vienmēr baidīsies iesaistīties patiesības meklējumos. Jo vieglāk ir nezināt un nemēģināt saprast savas emocijas, bet gan dzīvot kā vertikālai peļķei. 

Nesen atgriezos no kino. Nu kā lai saka... filma ļoti savdabīga. Ļoti. Īsi rezumēšu, kāds bija, manuprāt, šīs jocīgās filmas zemteksts - katrā cilvēkā ir kaut kas dzīvniecisks un katrā dzīvniekā ir kaut kas cilvēcisks. Un ir jautājums, kas izrādās stiprāks - dzīvnieciskais vai cilvēciskais? Bet ir jāspēj ieskatīties pāri tam pretīgajam filmā, lai sajustu šo domu. Šaubos, vai auditorija to uztvēra, jo no tiem padsmit cilvēkiem, kas tur bija, pārsvarā bija jauni pārīši un apmēram 15 gadus veci puišeļi. Bieži vien esmu neizpratnē, kādēļ tādi neiet skatīties kādu love story vai kaut ko tamlīdzīgu, jo tas būtu atbilstošāks randiņam. Bet nu ko tur! Vispār uzskatu, ka šādas filmas nevajadzētu demonstrēt kino, bet gan filmu festivālos, jo tad tādas apmeklētu tiešām tie, kuriem ir interese un kuri spēj paraudzīties plašāk uz sižetu. Citādāk tīnīši saskatās šādas glupības, neuztverot stāsta būtību, un tad mētajās ar frāzēm, cik kruta bija tā filma, jo tur viens trakais vienu džeku pārvērta par valzirgu. That was not the point! Šī transformācija parādīja cilvēka un dzīvnieka būtību. Cilvēku var pataisīt par dzīvnieku, atņemot jebkādas civilizācijas paliekas viņā, kā arī dzīvnieks var izrādīt vairāk cilvēciskas emocijas nekā paši cilvēki bieži vien. Nu jebkurā gadījumā es vēl neesmu sapratusi, patika man šī filma vai nē, bet tur ir kaut kas vairāk par traka večuka izdarībām savu slimo fantāziju realizēšanai.