Solaris

Bažas, kas notiek ar un ap laikrakstu "Diena", šajās dienās ir uzbangojušas atkal. Noskatoties interviju ar jauno galv.red. kļuva nedaudz baisi, - tāds čekista tips, kas drīzāk atklāti nevienam neaizrādīs (lai gan intervijā aizrādīja), tomēr nepatīkamo jautājumu uzdevēji drīz pazudīs no redakcijas (gan jau viņiem piedāvājot labu atlīdzību par klusēšanu).

Bet ir mierinājums. Joprojām pastāv tādi mediji kā žurnāls "ir" un Latvijas Radio, kas, manuprāt, cenšas nodrošināt kritisku izvērtējumu un politiski nepieskaņojas vienai vai otrai partijai. Katram ir iespēja veidot savu rakstu un piedāvāt to publicēt vai doties uz Radio ar savu runu, viedokli. Tas nav neiespējami. Vajag tikai gribēt.

Otrs. Mūsdienās, kad ir tik ļoti populāri un izplatīti dažādi interneta sociālie tīmekļi (blogi u.tml.), neviens neliedz pašorganizēties (autoru grupa) vai vienatnē cept augšā vērtējumus/rakstus utt. par visu, kas notiek ar un ap jebko. Ciba taču darbojas. Mēs spriežam, vērtējam. Ok, nebūs mūsu viedoklis meinstrīms, taču ir Epikūra dārzs, kurā mēs tiekamies un runājam. Un vienmēr ir iespēja to darīt maksimāli publiski, izmantojot arī "klasiskos" medijus: drukāto presi, televīziju un radio.

Iespējams, ir vēl kāda trešā iespēja, piemēram, sūdzēties starptautiskajām organizācijām par preses brīvības samazināšanos/ierobežojumiem.

Tā kā tā...

Diena: Atlūgumus iesniedz vairāki "Dienas" žurnālisti.
[Uz to jau gāja...]

"Uzskatu, ka pašreizējais īpašnieks nestrādā Dienas kā kvalitatīva medija interesēs un tāpēc iesniedzu atlūgumu," teica N.Ločmele.
[Zinot "Dienas" postulētās vērtības (godīgums, caurspīdīgums, neatkarība u.tml.), Ločmelei ir taisnība, ja vien neesam bodrijāristi, kas uzskata mediju par simulakru radītāju, vai no tiem, kas saka, ka "Diena jau sen kā dzeltena". Viņiem ar bodrijāristiem būtu ko pārrunāt.]

"A.Tralmaks sacīja, ka vairs neuzticas N.Ločmelei, A.Braunai un P.Raudsepam, jo viņi bija izteikuši piedāvājumu kļūt par avīzes Diena īpašniekiem."
[Savukārt šis arguments gan šķiet greizs, vismaz vienā no gadījumiem. Tas būtu apmēram tā: es strādāju kādā privātā firmā. Es aizeju pie īpašnieka, piemēram, Ruporta Mērdoka, un saku: "Klau, es arī gribu būt viens no īpašniekiem." Vai tas nozīmē, ka te uzreiz ir neuzticība? Tā var būt un tā var arī nebūt. Tā var būt, ja uzskatu, ka īpašnieku realizētā politika ir greiza, bet tā nav, ja vienkārši gribu labi nopelnīt (tas gan var ietver pirmo punktu).]

Būs interesanti pavērot, kas būs tie, kas paliks... Ozoliņš, Rodins, no izklaides nodaļas...

Latvija ir maza valstiņa. Tik ātri labus žurnālistus vietā neatrast. Domāju, ka izeja ir šo mediju pārdēvējot un sākot jaunu "dzīvi".