Solaris

Merabs Mamardašvili - disidents, izcils improvizācijas meistars, gruzīnu Sokrats (tā viņu nodēvēja Z. P. Vernāns), pīpes un laba vīna cienītājs, sieviešu mīlulis un Filosofs ar lielo burtu. Šos un neskaitāmus citus, ne mazāk izteiksmīgus, raksturojumus izpelnījies kolorītais un talantīgais gruzīnu izcelsmes filozofs.

Viņa garīgais mantojums atstājis lielu iespaidu uz Eiropas, tostarp arī Latvijas, filosofiju un kultūru. Padomju laika 70. un 80. gados sava brīvā gara dēļ, kas liedza viņam piedalīties komunisma būvēšanā, Mamardašvili izpelnījās karstu jaunatnes mīlestību un tikpat asu PSRS komunistiskās valdības kritiku.

Šā gada rudenī ir divi īpaši ar Mamardašvili saistīti datumi. Ja pirms divdesmit gadiem, 1990. gada 25. novembrī, Mamardašvili priekšlaicīgi nebūtu aizgājis no šīs dzīves, tad 17. septembrī viņš būtu svinējis savu 80 gadu jubileju. Rīdzinieki šo gadadienu neatstāja bez ievērības, 1. un 2. oktobrī sarīkojot Mamardašvili veltītu konferenci, ko, apliecinot Latvijas un Gruzijas intelektuāļu kopību un kultūru tuvību, savā uzrunā apstiprināja LR Kultūras ministrs Ints Dālderis un Gruzijas Ārkārtējais un pilnvaroties vēstnieks Konstantīns Korkelija. Tās organizatori bija LU filosofijas maģistrantūras studenti, kuriem diemžēl nav bijusi iespēja dzirdēt Mamardašvili lasījumus dzīvē, taču M. Kūles, U. Tīrona, I. Šuvajeva, M. Rubenes, R. Kūļa un Tbilisi Universitātes profesora Z. Šatirišvili atmiņas, par klātienē klausītiem Mamardašvili priekšlasījumiem, palīdzēja iedzīvināt viņa personību un domas lasījumu norises laikā.

Merabs Mamardašvili ir dzimis nelielā Gruzijas pilsētā – Gori. Pats Mamardašvili mēdza jokot: «Esmu dzimis tajā pašā pilsētā, kur Staļins, - Gori: šajā faktā iespējams būtu saskatāma zināma dievišķā simetrija». Mamardašvili studēja Maskavas Valsts universitātē, tur iepazinās ar savu mūža draugu, pēcāk slaveno skulptoru, Hruščova kapa pieminekļa autoru, Ernstu Ņeizvestniju un citiem mākslinieciskās un intelektuālās elites pārstāvjiem. Tā laika jaunieši nevēlējās akli pieņemt ortodoksālo marksismu, tāpēc notika ievērojams filozofijas uzplaukums. Tiek dibināti dažādi filosofiskie pulciņi un Mamardašvili piedalās Maskavas loģikas pulciņa dibināšanā. Vēlāk Mamardašvili sāk strādāt žurnāla Voprosi filosofii redakcijā, tad Prāgā žurnālā Probļemi mira i sociaļizma. Viņu aizrauj Rietumu filozofi, kuru darbi ir grūti pieejami. Taču Mamardašvili izdodas tos atrast un viņš lasa tādus autorus kā, piemēram, Fuko. Tas viņa lekcijās ievieš Rietumu filosofijas tēmas par brīvību, atbildību un izvēli. Komandējuma patvaļīgā paildzināšana vēlāk ietekmē Mamardašvili - viņam tiek piemērots liegums izbraukt no PSRS. Atgriežoties, Mamardašvili lasa lekcijas Maskavā. Atsaucoties draugu aicinājumam lekcijas tiek lasītas arī Rīgā, Viļņā, Rostovā pie Donas un Tbilisi. Auditorijas ir pārpildītas. Bieži vien pirms Mamardašvili ierašanās Rīgā nebija ne plakātu, ne ielūgumu, bet interesenti zināja, ka ir atbraucis Merabs un visi – studenti, rakstnieki, kino režisori, operatori, mākslinieki u.c. - gāja uz Saktas māju, lai 1. auditorijā klausītos lieliskos priekšlasījumus.

Lielākā daļa no šīm lekcijām–sarunām tika ierakstītas magnetafonā, pēc tam uz zīdpapīra izdrukātas un nelegāli izplatītas interesentiem. Mamardašvili, līdzīgi Sokratam, ir atstājis maz rakstisko liecību, tāpēc tieši šie ieraksti veido viņa filosofisko mantojumu. Savās lekcijās Mamardašvili skar ārkārtīgi plašu filosofisko jautājumu loku: antīko filozofiju, mūsdienu Eiropas filosofiju, izziņas filosofiju, R. Dekarta, I. Kanta, M. Prusta filosofiju, apziņas problemātiku, domāšanas estētiku un citas tēmas. 1980. gadā Mamardašvili nepiekāpība Maskavas prasībām noveda pie tā, ka viņam no Maskavas bija jāaizbrauc. Viņš tika aicināts darbā Tbilisi institūtā. Merabs turpināja lasīt lekcijas Padomju Savienības teritorijā un pēc 20 gadu gara pārtraukuma beidzot drīkstēja doties arī uz ārzemēm. 80. gadu otrajā pusē viņš ar panākumiem uzstājas Itālijā, Francijā, Anglijā un ASV.

1989. gadā viņu piemeklēja pirmais infarkts, pēc kura filosofs vēl turpināja savas uzstāšanās. Taču jau 1990. gada 25. novembris kļūst Mamardašvili par liktenīgo dienu: dodoties uz savu dzimteni Gruziju, Maskavā, Vnukovas lidostā Mamardašvili piemeklē infarkts, kas pāragri dzēš pasaulē mīlētā filosofa dzīvi.

Jāsaka, ka Mamardašvili bija populārs un atzīts ne tikai Padomju Savienības teritorijā. Viņu zināja, klausījās un novērtēja arī Eiropā. Viņa paziņu lokā bija filozofi L. Altisers un Ž. P. Sartrs. Mamardašvili idejas daudzu filosofijas vēsturnieku un pētnieku darbos, piemēram, V. Podorogas, E. Solovjova, M. Riklina, A. Ahutina filosofiskajos pētījumos, tiek skatīta līdzās tādiem pasaules ranga filosofiem kā E. Huserls, P. Prusts, M. Heidegers un Ž. P. Sartrs.

Mamardašvili dzīves laikā ideoloģisko apsvērumu dēļ tika izdotas tikai četras viņa grāmatas - Domāšanas formas un saturs (1968), kopā ar Pjatigorski Simbols un apziņa (1982), Racionalitātes klasiskie un neklasiskie ideāli (1984), Kā es saprotu filosofiju (1990). 1992. gadā latviešu valodā tika izdots Mamardašvili darbs Domātprieks.

Lekciju lasīšana un klausītāju atzinība nebija vienīgais, kas Merabu saistīja ar Rīgu. Gandrīz desmit gadu (70.– 80. gados) garumā Mamardašvili regulāri apmeklēja Latviju. Viņa mērķi bija dziļi personīgi, viņa dzīves sieviete, mūza, bija rīdziniece Zelma Haiti, kurai viņš ir veltījis savas M. Prusta lekcijas. Zelma bija precējusies un desmit gadus vecāka par Mamardašvili. U. Tīrons rakstā Es iznāku pie jums no savas vientulības ataino, ko Mamardašvili bija teicis savai māsai: «Viņa bija pavisam citādāka, Rietumu sieviete, citādāk ģērbās, uzvedās, viņa bija izglītota un daudz cietusi – viņa bija kā no citas planētas». Tie, kas pazina Mamardašvili šajos gados, stāsta, ka līdz Zelmas iepazīšanai Mamardašvili esot bijis pavisam cits cilvēks. Tieši Zelma esot piešķīrusi filosofam formu, pateicoties viņai Mamardašvili esot kļuvis par to, kas viņš ir. Mamardašvili atmiņā dziļi iespiedās kāda Zelmas dzīves atmiņu detaļa. Zelma bija Rīgas rabīna meita. Kad vācu karaspēks ienāca Rīgā, sākās ebreju vajāšana. Laimīgā kārtā Zelmā esot bijis iemīlējies kāds Latvijas armijas virsnieks, kurš piedāvājis viņai bēgt uz Zviedriju. Gaidot laivu, viņiem viena nakts bijusi jāpavada kādā pamestā mājelē jūras krastā. Viņi nevarēja būt droši ne par to, ka laiva tiešām atbrauks, nedz arī par to, ka netiks notverti. Neskatoties uz to, ka Zelma skaidri zinājusi, ka mājiņā tiks pavadīta tikai viena nakts, tajā ierodoties, pirmais, ko viņa izdarījusi – izmazgājusi grīdu un vecos, izbalējušos aizkarus. Atceroties šo stāstu, Mamardašvili bieži esot teicis – «Nav zināms, cik ilgi mums atlicis dzīvot, bet šo laiku mums jānodzīvo kā cilvēkiem, nevis zvēriem.» Šis princips, bez šaubām, ir iespiedies un atspoguļojas arī visā Mamardašvili filosofijā.

1971. gadā Zelma emigrēja uz Izraēlu. Mamardašvili to paziņoja Ernsts Ņeizvestnijs. To uzzinājis, Mamardašvili vairākas dienas esot nosēdējis nekustīgs. Savu Zelmu Mamardašvili nekad vairs nesatika.

Lai arī Mamardašvili jau 20 gadus kā miris, viņa disidentiskais gars ir dzīvs. Viņu atceras un mīl. Tuvākajā laikā ir plānots iemiesot Meraba domas un idejas rakstu krājumā – Mamardašvili lasījumi 2010, kas ļaus visiem interesentiem atcerēties vai iepazīt gruzīnu Sokratu - Mamardašvili.