Nobela miera prēmija
Tas, ka Nobela miera prēmiju ieguva Baraks Obama, mani pārsteidza. Pirmie jautājumi bija - a par ko viņam? viņš taču ir jaunpienācējs? ko viņš tādu ir izdarījis? Varbūt iespaidoja tas, ka pirms diviem gadiem šo prēmija ieguva cits amerikānis - Als Gors, kura grāmata tikko iznāca latviski. Tas liek pārdomāt dažādos stereotipus manī par amerikāņiem. Vai šādas prēmijas piešķiršana amerikānim nenorāda uz to, ka tikai amerikāņi var atnest mieru jeb, plašāk runājot, tikai kāda lielvara var noteikt, kas ir un kas nav miers? (Lielākā daļa šīs prēmijas ieguvēji ir vai nu starptautiskas organizācijas (piemēram, ANO), vai lielvalstu vadītāji.) Bet nevar taču arī noliegt Obamas centienus būt ar visiem draugos un būt par samierinātāju. Amerikāņi sevi ir nostādījuši neveiklā pozīcijā, kad viņu labo darbu uzteikšana mēdz apvērsties vēl lielākās dusmās pret šo lielvaru.
Mans viedoklis sekojošs – ASV ir daudz rūpīgāk jāstrādā pie savas ārpolitikas pārveidošanas, mazinot stereotipu ēnu pār labajiem darbiem, kas vēl joprojām rada pretēju reakciju – ASV labie darbi tiek vērtēti negatīvi. Manu viedokli pierāda fakts, ka vairums, piemēram, šīs ziņas komentatoru (skat. Dienas rakstu internetā) nosoda Nobela prēmijas žūrijas lēmumu.
Taču nevar arī noliegt to, ka vienas lielvalsts ārpolitika, lielā mērā nosaka arī globālo politisko klimatu. Šī prēmija to pierāda. Ja ASV prezidentam, kas uzņemas rūpes par globālo politiku, ir lielākas iespējas iegūt Nobela miera prēmiju nekā tad, ja to pašu dara mazas valstiņas prezidents. Protams, vēsturē mēs zinām arī pretējus gadījumus, piemēram, šo prēmiju saņēmis arī Dalailama, Arafats, Peres, kas pārstāv mazas valstiņas.
Respektīvi, ir bijuši gadījumi, kas rada mazāk jautājumu par žūrijas lēmumu nekā tas ir šobrīd.