Analītiskā filozofija: kādēļ tā ir vislabākā filozofija
Analītiskā filozofija: kādēļ tā ir vislabākā filozofija
Pīters Saimonss, profesors, Līdsas universitāte
Sestdiena, 22. novembris (2008)
Analītisko filozofiju pat mūsdienās joprojām plaši sagroza un nepareizi saprot ne vien tie, kuri vēršas pret, bet arī tie, kuri to pieņem.
Analītiskā filozofija mūsu dienās ir dominējošā filozofija angļu valodā runājošajās pasaules daļās (ko mans kolēģis Berijs Smits dēvē par "anglosaksofonu" pasauli), arī Skandināvijā un Polijā, un tās svarīgā nozīme palielinās citviet, piemēram, Vācijā un Francijā. Pavisam nesen Jagelonu universitātē Krakovā Polijā notika Analītiskās filozofijas 6.Eiropas konference, kas tiek rīkota ik pēc trim gadiem un kuru vada 1991.gadā dibinātā Eiropas Analītiskās filozofijas biedrība. Man bija tā privilēģija būt klāt biedrības dibināšanā un kalpot par tās otro prezidentu, un vairāki kolēģi, arī biedrības prezidents profesors Jans Voleņskis, ir ieradušies Rīgā no Krakovas.
Analītisko filozofiju pat mūsdienās joprojām plaši sagroza un nepareizi saprot galvenokārt ne vien tie, kuri vēršas pret vai maz zina par to, bet zināmā mērā arī tie, kuri to pieņem un apgalvo, ka tā esot viņu filozofija. Vēlāk es runāšu par dažiem šiem pārpratumiem. Taču vispirms ir daži pamatjautājumi, uz kuriem nepieciešamas atbildes. Kas ir analītiskā filozofija, kāpēc mums tā jāsvin un kāpēc ir svarīgi palūkoties uz tās divus gadsimtus ilgo vēsturi?
Revolūcija filozofijā — bet kurā?
Uz pašu pirmo no šiem jautājumiem "Kas ir analītiskā filozofija?" diemžēl, izrādās, ir visgrūtāk atbildēt pat pašiem analītiskajiem filozofiem. Tāpēc es atlikšu atbildi uz to, kamēr nebūšu īsumā minējis dažus gadījumus par filozofijas vēsturi. Tad būs vieglāk saprast, kas tiek domāts ar izteicienu "analītiskā filozofija".
Sākšu ar mazu grāmatiņu, kas iznāca 1957.gadā. Tā saucās Revolūcija filozofijā (The Revolution in Philosophy). Tās pamatā bija intervijas BBC radio, un gandrīz visi dalībnieki, kuru vidū bija tā laika slavenākie angļu filozofi, nāca no Oksfordas. Grāmatā ir stāsts par jaunu veidu, kā nodarboties ar filozofiju, kas aizsākās Anglijas Kembridžā ap 1900.gadu kā divu jaunu angļu filozofu — Džordža Edvarda Mūra un Bērtranda Rasela — dumpis pret tolaik dominējušo absolūtā ideālisma filozofiju un tās galveno proponentu, Oksfordas filozofu Frānsisu Herbertu Bradliju. Stāsts turpinās Vīnē divdesmitajos un trīsdesmitajos gados līdz Kembridžas un Oksfordas parastās valodas filozofijai un tur beidzas. Es pieminu šo grāmatu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kaut arī tai it kā vajadzēja būt analītiskās filozofijas vēsturei, tā vēsturiski bija ārkārtīgi neprecīza un sekla. Otrkārt, tajā uzmanība tika veltīta lielākoties Anglijai ar dažām piezīmēm par Vīni un tās slaveno pulciņu, galvenokārt tāpēc, ka tā dalībnieku pozitīvisma filozofija bija ietekmējusi svarīgus filozofus Anglijā. Grāmata rada iespaidu, ka analītiskā filozofija tika izgudrota Kembridžā 1900.gadā, ka tā ir pilnīgi jauna un revolucionāra un galvenokārt angļu pasākums. Grāmata ir satriecoša savā aprobežotībā, nekompetencē un uzpūtībā. Pusgadsimtā pēc šīs grāmatas iznākšanas filozofu kopiena, arī daži Lielbritānijā, ir sākusi daudz labāk saprast tā dēvēto revolūciju, lielā mērā pateicoties arī vairākiem šīs konferences dalībniekiem. Pēdējā pusgadsimtā mēs esam nogājuši garu ceļu, un neapšaubāmi vēl ir garš ceļš ejams. Taču ideja, ka analītiskā filozofija sākās ar Mūru un Raselu, joprojām ir vairākuma viedoklis. Lai paraugāmies uz sākumu rakstā par analītisko filozofiju Interneta filozofijas enciklopēdijā (Internet Encyclopedia of Philosophy): (http://www.iep.utm.edu/a/analytic.htm):
"Analītiskās filozofijas skola ir dominējusi akadēmiskajā filozofijā dažādos reģionos, visizteiktāk Lielbritānijā un ASV, kopš XX gadsimta sākuma. Tā radās ap XX gadsimta sākumu, kad Dž.E.Mūrs un Bērtrands Rasels sarāva saites ar tolaik britu universitātēs dominējušo absolūtā ideālisma skolu."
Revolūciju mēģinājumi filozofijā patiesībā nav nekas jauns, un britu filozofi bieži uzskatījuši sevi par revolucionāriem. Es iesaku 1977.gadā publicētu grāmatu, kuru profesionālie filozofi maz pazīst varbūt tāpēc, ka tā iznāca sērijā ar nosaukumu Pētījumi kristīgās domas vēsturē. Tās nosaukums ir Britu filozofu pārliecība: eseja par vēsturisko stāstījumu (The Confidence of British Philosophers: An Essay in Historical Narrative). Tās autors Artūrs Kvins četros piemēros no pēcrenesanses britu filozofijas vēstures parāda, ka katrā gadījumā bija revolūcijas un jauna sākuma sajūta, kas drīz beidzās ar vilšanos. Šīs epizodes ir Ņūtons un Ņūtona sekotāji jautājumā par smaguma spēku XVII gadsimtā, Bentems un utilitārisma piekritēji par lietderīgumu XIX gadsimta mijā, T.G.Grīns un britu ideālisti par vēsturi XIX gadsimta vidū un beigās un Rasels, Vaitheds un Vitgenšteins par t.s. loģiski neizskaidrojamo XX gadsimta sākumā. Es nedomāju, ka briti ir sliktāki par citām nācijām, uzskatot, ka viņi sāk radikāli jaunu filozofiju. Atliek padomāt tikai par Dekartu un Kontu Francijā vai Kantu, Hēgeli, Huserlu un Heidegeru Vācijā. Kopš viduslaikiem filozofi ļoti bieži mēģinājuši no jauna izgudrot savu priekšmetu. Šādu jaunu kustību mūžs ilgst 30 —50 gadu. Tomēr analītiskā filozofija pastāv un gūst panākumus jau simts gadus, ja taisnība ir 1957.gada grāmatai, un daudz ilgāk, ja taisnība ir mums šajā konferencē. Tāpēc neraugoties uz Kvina pēdējā gadījumā minētajiem Kembridžas filozofiem, analītiskā filozofija pati pastāvējusi daudz ilgāk nekā citas viņa revolūcijas, un mums jājautā, kāpēc tā. Nosaukums "analītiskā filozofija" tika izgudrots, to izdarīja, iespējams, Ernests Nāgels 1936.gadā, varbūt agrāk (es nezinu), tāpēc, lai atšķirtu jauno XX gadsimta sākuma filozofiju no vecās, iepriekšējās filozofijas (arī no Herberta Spensera šausmīgās "sintētiskās filozofijas"). Jāteic, ka Lielbritānijā, kur analītiskā filozofija tiek uzņemta kā pati par sevi saprotama, nav parasts runāt par "analītisko filozofiju": tur mēs vienkārši sakām "filozofija".
Nosaukums "analītiskā filozofija" liecina, ka filozofijā izšķiroša loma ir kaut kam, ko dēvē par analīzi. Tas, no kā tieši šī analīze sastāv, mainās atkarībā no filozofa, kuru jūs aplūkojat. Dž.E.Mūrs praktizēja konceptuālo analīzi — pētīja filozofijai svarīgas jēdzienu daļas un komponentes, piemēram, labestību, un pretēji ideālismam secināja, ka pasaule un tās daļas eksistē neatkarīgi no mums. Bērtrands Rasels analizēja nevis jēdzienus, bet gan to, ko viņš dēvēja par faktiem, un secināja, ka loģiski visvienkāršākajos faktos, dēvētos par atomfaktiem, atklājas realitātes pamatlīmenis. Viņš dēvēja savu filozofiju par loģisko atomismu jeb analītisko reālismu un atšķirībā no ideālista Bradlija uzsvēra, ka pasaule sastāv no daudziem faktiem, nevis tikai no viena liela fakta. Mūra un Rasela slavenais dumpis pret iepriekšējo filozofiju tādējādi nebija dumpis pret visiem iepriekšējiem filozofijas veidiem, bet gan pret tām ideālisma formām, kuras Lielbritānijā bija tik populāras agrāk, kad viņi tika izglītoti. Viņu uzskatus bija ļoti viegli salīdzināt ar viņu austriešu laikabiedru Franca Brentāno un Aleksiusa Meinonga uzskatiem, kuri ietekmēja viņu pašu uzskatus. Raselam it īpaši vairākus gadus bija ļoti auglīga savstarpējā apmaiņa ar Meinongu. Brentano, Meinongs un citi filozofi, kurus parasti neuzskatīja par analītiskā virziena filozofiem, ap 1900.gadu uzskatu un metožu ziņā bija tik tuvi saviem angļu laikabiedriem, ka nav skaidras šķirtnes, kas attaisnotu viņu nedēvēšanu par "analītiķiem", izņemot vēsturisko tradīciju.
Kā nedefinēt analītisko filozofiju
Lai mēģinātu izdalīt analītisko filozofiju no citiem filozofijas veidiem, viena acīmredzama ideja ir vispirms definēt analīzes jēdzienu un paraudzīties, kuri filozofijas veidi to izmanto. Doma ir tāda, ka filozofija ir analītiska, ja tā būtiski izmanto analīzi kā savu metodi. Tomēr analīzes jēdzieni ir nevis viens vien, bet gan vairāki. Maikls Bīnijs (kurš ir autors Stenforda Filozofijas enciklopēdijā ievietotajam rakstam Analīzes un analītiskās filozofijas jēdzieni) citur izšķir trīs analīzes jēdzienus. Dekompozicionālā analīze galveno uzmanību veltī veidam, kādā jēdzieni tiek salikti kopā no vienkāršākiem jēdzieniem, un cenšas sadalīt (analizēt) kompleksus jēdzienus to vienkāršākajās sastāvdaļās. Regresīvās analīzes mērķis ir izsekot apgalvojumus (propositions) un pārliecības (beliefs) līdz pamatapgalvojumiem un pārliecībām, no kuriem tie varētu būt secināti. Transformatīvā analīze cenšas ņemt vairāk vai mazāk neskaidrus un juceklīgus ikdienas dzīves apgalvojumus, postulātus un aizstāt tos ar precīzākiem, sakārtotākiem postulātiem. Kaut arī te notiek zināma pārklāšanās, analītiskā virziena filozofi ir izmantojuši katru no šīm metodēm. Dž.E.Mūrs praktizēja dekompozicionālo analīzi; Frēge un Rasels praktizēja regresīvo analīzi, bet Karnaps un Kvains — transformatīvo analīzi. Taču katru metodi ir izmantojuši arī citi filozofi, kurus neuzskata par analītiķiem. XVII gs. racionālisti Dekarts un Leibnics izmantoja dekompozīciju: te būs Dekarta Prāta virzības noteikumu (Rules for the Direction of the Mind) IV un V noteikums:
IV NOTEIKUMS. Ir nepieciešama metode, lai pētītu patiesību par lietām.
V NOTEIKUMS. Šī metode pilnībā sastāv no akurāta to objektu izkārtojuma, uz kuriem mums jāvērš savs mentālais vērojums, lai atklātu kādu patiesību. Un mums precīzi jāievēro šī metode, ja mēs reducējam kompleksus un neskaidrus apgalvojumus, postulātus soli pa solim līdz vienkāršākiem apgalvojumiem, postulātiem, un tad, atgriežoties atpakaļ, mēģinām pacelties no intuīcijas par visiem vienkāršākajiem līdz zināšanām par visiem pārējiem.
Regresīvo analīzi (ko šeit izmanto arī Dekarts) praktizēja ne vien matemātiķi, arī Eiklīds jau kopš seniem laikiem, bet to ieteica arī Leibnics; un transformatīvo analīzi praktizēja Hjūms. Šāda problēma rodas jebkurā mēģinājumā aptvert analītiskās filozofijas jēdzienu, sniedzot analīzes definīciju un apgalvojot, ka filozofija ir analītiska, ja tā izmanto šī veida analīzi. Fakts ir tas, ka daudzas filozofijas un filozofi, sākot no Platona un Aristoteļa, ir izmantojuši kādu metodi, kuru var dēvēt par analīzi. Liela daļa viduslaiku filozofijas izmanto tādu semantisko analīzi, kura vairs nav redzēta līdz XX gadsimtam. Ja analītiskā filozofija ir filozofija, kas izmanto analīzi, tad to izmanto liela daļa filozofijas un visa labā filozofija.
No otras puses, ja mums jāsašaurina tas, ko mēs raksturojam kā analīzi, mūsu definīcija izslēgs filozofus, kurus pieņemts uzskatīt par analītiskā virziena filozofiem. Mūsdienu angļu filozofs sers Maikls Dammets definē analītisko filozofiju kā filozofiju, kas analizē domu, analizējot valodu, kādā doma izteikta. Viņš izseko šo filozofiju atpakaļ līdz vācu matemātiķim Gotlobam Frēgem. Dammets pats atzina, ka tas padarīja viņa studentu Garetu Evansu par neanalītiskā virziena filozofu. Taču viens skaidri izteikts filozofs analītiķis, kurš nelietoja šo metodi, ir Bērtrands Rasels. Analītiskās filozofijas definīcija, kura neuzskata Raselu par analītiskā virziena filozofu, ir klaji nepieņemama.
Kā norobežot analītisko filozofiju
Tātad definīcijas metode neder. Analītiskā filozofija ir pārāk daudzveidīga savās metodēs un attieksmēs, lai glīti iekļautos vienā definīcijā. Definīcija būs vai nu pārāk plaša un aptvers filozofus, kurus parasti neuzskata par analītiķiem, vai arī pārāk šaura un izslēgs filozofus, kurus uzskata par analītiķiem. Norobežošana jeb līnijas novilkšana ap analītisko filozofiju ir kā visu noteiktas klases organismu, teiksim, zīdītāju, norobežošana. Zīdītājiem ir daudz kopīgu īpašību: tie ir lieli, daudzšūnu, siltasiņu (endotermiski) dzīvnieki un tiem ir četrkambaru sirds. Tomēr tie ir arī ļoti atšķirīgi: daži dzemdē dzīvus mazuļus, kā mēs, pīļknābji dēj olas, bet somaiņiem, piemēram, ķenguriem, mazuļi attīstās somā. Daži skrien, tāpat kā mēs, daži lido, piemēram, sikspārņi, un daži peld (vaļi un delfīni). Galarezultātā zīdītājus, un to pašu var teikt par jebkuru taksonu jeb organismu klasifikācijas grupu, apvieno tas, ka tie visi ir cēlušies no kopīga senča, kurš kaut kā radikāli atšķīrās no saviem laikabiedriem. Ja mēs piemērojam šo pašu principu analītiskā virziena filozofu norobežošanai, varam sacīt, ka filozofs ir analītiķis, ja viņš vai viņa izmanto metodes, kuras ietekmējis priekštecis, kurš arī ir analītiskā virziena filozofs. Tas dod iespēju analītiskajai filozofijai mainīties laika gaitā, tas dod iespēju analītiskā virziena filozofiem radikāli atšķirties citam no cita, tāpat kā valis atšķiras no sikspārņa, tas dod iespēju filozofijas virzieniem atšķirties metožu ziņā un tomēr tikt uzskatītiem par analītiskiem un tas dod iespēju uzskatīt par analīzi dažādas lietas.
Taču biologiem joprojām ir viena problēma senču un izcelsmes izsekošanā organismu radurakstos: atrast pirmo kopīgo senci. Fosiliju trūkuma dēļ biologi secina par kopīgo izcelsmi, pētot kopīgas raksturīgās pazīmes, kas no jauna parādās vēsturē un bieži vien joprojām ir vērojamas mūsdienu organismos. Tomēr par filozofiem mēs varam droši sacīt — ja ir pirmais filozofs analītiķis vai pirmā filozofu analītiķu grupa, viņi nebūs apslēpti: mēs jau pazīsim viņus un viņu sacerējumus. Viedoklis, ka Mūrs un Rasels ir pirmie filozofi analītiķi vai ka Frēge bija pirmais filozofs analītiķis, ir pievilcīgs tāpēc, ka viņi ir prominenti un viegli pētāmi.
Tāpat kā bioloģijā, mēs nosaucam un norobežojam sugu, ģinti vai dzimti, ņemot vienu individuālu organismu, ko sauc par tipu, un pasludinot, ka visi pieder pie tās pašas nosauktās dzimtas (t.i., ir cēlušies no pirmā jaunā kopīgā senča) kā tas, tāpēc filozofijas vēsturē es ierosinu nosaukt taksonu par Philosophus analyticus, izvēloties tipisku eksemplāru un pasludinot par analītiķiem visus filozofus, kuri atrodas metodes — izcelsmes attiecībās ar priekšteci, kurš ir pirmais atpazīstamais analītiskā virziena filozofs. Ar šo es pasludinu Bertranu Raselu par tipisko eksemplāru. Kurš ietekmēja pieaugušo Raselu metožu ziņā? Tas, protams, bija viņa skolotājs un vēlākais līdzstrādnieks Vaitheds un itāļu matemātiķis Džuzepe Peāno. Rasels un Vaitheds saka, ka loģikā viņi esot visvairāk parādā Frēgem, par kuru Rasels uzzināja tikai 1901.gadā. Tādēļ pēc šī ģenealoģiskā kritērija Frēge ir filozofs analītiķis neatkarīgi no tā, vai Maiklam Dammetam ir vai nav taisnība, ka Frēge ir pirmais filozofs analītiķis metodes ziņā. Izņemot Dž.E.Mūru, gandrīz visi minētie agrīnie filozofi analītiķi nodarbojās ar matemātikas pamatiem. Tieši te modernā analītiskā filozofija attīstījās, kaldināja savus analītiskos instrumentus un tika likta lietā, lai atrisinātu savas pirmās problēmas — XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma matemātikas un loģikas pretrunas. Spriežot pēc Rasela agrīnā šedevra Matemātikas principi (The Principles of Mathematics), viņu papildus ietekmējuši ne vien Frēge un Meinongs, bet arī vācu matemātiķi Rihards Dedekinds un Georgs Kantors. Abus savukārt ietekmēja Bohēmijas matemātiķis, filozofs un teologs Bernards Bolcano, kura pēc nāves publicēto darbu Bezgalības paradoksi (Paradoxes of the Infinite (1851) Rasels pats citē (četras reizes). Paradoksos, kas bija piezīmju krājums no nepabeigtā darba Mācība par lielumiem (GrĻßenlehre, Theory of Magnitude) par matemātikas pamatiem, pie kura Bolcano strādāja pirms nāves 1848.gadā, Bolcano izceļ virkni atšķirīgu sakopojuma jeb, kā viņš to dēvē, Inbegriff jēdzienus, īpaši iekļaujot tajā vienu jēdzienu, kurā nav nozīmes elementu kārtībai un tam, kā tie atkārtojas. Bolcano nosauc šādu sakopojumu par Menge jeb kopu, un tas bija viens no galvenajiem jēdzieniem, kas ietekmēja Kantoru, kad viņš izstrādāja moderno kopas jēdzienu, kas kļuvis tik prominents matemātikā pēdējā nepilna pusotra gadsimta laikā. Tātad, ja mēs esam gatavi pieņemt par mūsu tipiskā eksemplāra Rasela senčiem domātājus, kuri strādāja pie matemātikas pamatu filozofiskajiem un teorētiskajiem aspektiem, mums jāpieskaita pie viņiem arī Kantors un Rasels. Bohēmijas ģeniālais erudīts Bernards Bolcano ir tas, kura darbi par matemātiku, tās pamatiem, loģiku, ētiku, politisko toleranci, reliģiju un metafiziku veido darbu kopumu, kura metodēs un doktrīnās ļoti skaidri iezīmējas nepārtraukta analītiskās filozofijas tradīcija, un tieši Bolcano dēļ mēs sakām, ka šī filozofijas tradīcija ir divsimt gadus veca, un piešķiram šai konferencei tās nosaukumu. Bolcano publicēja savu pirmo pamācošo sprediķu krājumu jeb Erbauungsreden 1813.gadā, un pirmais no publicētajiem tika nolasīts 1808.gadā.
Jau sen ir ievērots, ka Bolcano uzskati, it īpaši viņa uzsvars uz apgalvojumu (propositions) loģiskās analīzes svarīgo nozīmi, un viņa doktrīna par abstrakto apgalvojumu un ideju eksistenci neatkarīgi no prāta, ko mēs varētu dēvēt par viņa semantisko platonismu, pat detaļās pārsteidzoši līdzinās uzskatiem, pie kādiem daudzus desmitus gadu vēlāk neatkarīgi nonāca Dammeta varonis Frēge. Viņu uzskatu saplūšana, kaut arī nekādā ziņā nav perfekta, ir ievērības cienīga. Kaut arī nebija tā, ka Frēge neko nebūtu zinājis par Bolcano, jo relatīvi vēlu viņa karjeras laikā ģeometrs Alvins Korselts bija informējis viņu par viņu uzskatu līdzību, nekas neliecina, ka Frēge būtu lasījis Bolcano vai pat vispusīgi ietekmējies no viņa.
Tāpēc apgalvojumi, ka Bolcano būtu pirmais mūsdienu filozofs analītiķis, balstās ne vien uz ģenealoģisko saikni ar Raselu un citiem skaidri izteiktiem analītiskā virziena filozofiem, kā arī uz objektīvām līdzībām ar Frēgi, neraugoties uz ietekmes trūkumu, bet arī uz to, ka Bolcano apzināti pieņēma metodes, kuras mūsdienās tiek atzītas par analītiskām. Austrijas varas iestāžu politiski motivētā Bolcano vajāšana un viņa uzskatu apspiešana Meterniha antiliberālā režīma laikā panāca to, ka šis, viens no izcilākajiem austriešu filozofiem, bija tas, kura ietekme bija vismazākā no tās, ko viņš bija pelnījis. Ja Bolcano uzskati XIX gadsimtā būtu bijuši plaši pazīstami un izplatīti, esmu pārliecināts, ka tā, ko mēs dēvējam par analītisko filozofiju, būtu zēlusi un plaukusi XIX gadsimta vidū. Taču šādi bija vajadzīgs gadsimts, lai viņa ievērojamais paredzējums nāktu gaismā, kad tādi XX gadsimta loģiķi kā Tarskis un Kvains nejauši no jauna izgudroja jēdzienus, kurus viņš pirmais bija radījis XIX gadsimta divdesmitajos gados. Manā un nedaudzu līdzīgi domājošu cienītāju uztverē Bolcano ir kaut arī nebūt ne visietekmīgākais, taču vienkārši visizcilākais visa XIX gadsimta filozofs, neraugoties uz tādu viņa sāncenšu kā Frēges, Hēgeļa un Nīčes pretējām pretenzijām.
Kad biologi nosaka organismu taksonus, viņi to dara, ne vien salīdzinot taksonā ietilpstošos organismus, bet arī pretstatot tos citiem radniecīgiem organismiem, kuri pieder pie tā dēvētās ārgrupas (outgroup), ir cieši saistīti ar to, bet noteikti neietilpst taksonā. Piemēram, lielo pērtiķu ārgrupa, kurā ietilpst cilvēki, ir tā dēvētie Vecās pasaules pērtiķi. Lai uzskatītu Bolcano par analītiskā virziena filozofu ciltstēvu, mums ir vajadzīga ārgrupa, un mums tāda ir: Bolcano vecākie laikabiedri vācu ideālisti Fihte, Šellings un Hēgelis. Bolcano uzskatīja viņu filozofiju ne vien par kļūdainu, bet par katastrofāli sliktu, kam piekrita lielākā daļa filozofu analītiķu, bet ne visi (piemēram, filozofs Džons Makdauels apbrīno Hēgeli). Turpretim Kants ievērojami ietekmēja Bolcano, kaut gan lielākoties negatīvi. Viņš attīstīja pats savus uzskatus loģikā, metafizikā un ētikā, lielā mērā pretstatot tos Kantam. Kanta svarīgo nozīmi analītiskajā filozofijā nevar novērtēt par augstu, taču viņš nav analītiskā virziena filozofs, un gandrīz visi agrīnie filozofi analītiķi apzināti attīstīja savus uzskatus pretēji Kantam. Līdzīgi ir ar vācu kustību, ko dēvē par neokantismu, — kaut arī tai ir kopīgas iezīmes ar analītisko filozofiju, tā jāuzskata par ārgrupu.
Tātad, ja analītiskā virziena filozofi ir Bolcāno, Frēge un viņu metodoloģiskie pēcteči, ko aptver viņu metodes un doktrīnas? Te mums jāizšķir atšķirīgi novirzieni un tradīcijas pašā analītiskajā domā. Saskaņā ar Damitu nav vienas visaptverošas doktrīnas vai metodes, kas nodrošinātu nepieciešamus un pietiekamus apstākļus, lai būtu analītiskā virziena filozofs. Protams, ir plaši izplatītas kopīgas iezīmes. Viena no tām ir uzsvars, kāds tiek likts uz loģisko argumentāciju kā filozofisko uzskatu formulēšanas un pārbaudes līdzekli. To mēs lieliski redzam pašā Bolcāno, kur grūtas pozīcijas, viedokļi teoloģijā, ētikā, matemātikā, metafizikā un loģikā tiek aizstāvētas, izvirzot premisas un definīcijas un aizstāvot secinājumus, piemēram, tādus, ka ir vismaz viena patiesība un tāpēc skepticisms ir kļūdains, ka Dievs eksistē un ir unikāls, ka pastāv viens augstākais morāles likums, derīguma princips, un tā tālāk. Bolcāno īstā loģika ir novecojušā teikuma priekšmeta — izteicēja tipa tāpēc viņš nav spējīgs izmantot moderno instrumentu un šī iemesla, kā arī relatīvā tiešās ietekmes trūkuma dēļ jāuzskata par pārejas figūru, trūkstošo posmu starp neanalītisko un pilnībā analītisko filozofiju. Līdz laikam, kad tādi revolucionārie loģiķi kā Bole, Šrēders, Pīrss, Frēge, Peāno, Vaitheds un Rasels bija izstrādājuši moderno kvantoru loģiku, bija acīmredzams, ka viņi ir nodrošinājuši instrumentu filozofisko apgalvojumu (propositions) formulēšanai, noskaidrošanai un novērtēšanai, kas tālu pārspēja loģisko ekipējumu, kāds bija pieejams loģiķiem līdz Kanta laikam. Izņemot Frēgi, pirmais, kurš plaši izmantoja jauno loģiku filozofisko pozīciju un argumentu formulēšanai, bija Vaitheds savos specializētajos 1906.gadā Karaliskās biedrības izdotajos memuāros Par materiālās pasaules matemātiskajiem jēdzieniem (On Mathematical Concepts of the Material World), taču viņa pūliņi netika tik plaši novērtēti kā Rasela 1914.gadā izdotajā darbā Mūsu zināšanas par ārējo pasauli (Our Knowledge of the External World). Alberto Kofas tā dēvētajā analītiskās filozofijas semantiskajā tradīcijā, kas sākās ar Bolcāno un turpinās līdz mūsu dienām, pastāv stingrs uzskats, ka nozīmju un apgalvojumu analīze var ne vien palīdzēt, bet faktiski arī atrisināt un pat likvidēt tradicionālās filozofiskās problēmas, piemēram, ārējās pasaules eksistenci, skepticismu, citus prātus, vispārējos un abstraktos objektus, patiesību, labestību un tā tālāk. Es nedomāju, ka šis optimisms ir pamatots: daudzas tradicionālās filozofijas problēmas mums ir saglabājušās, par spīti papildus skaidrojumam, ko devusi konceptuālā un loģiskā analīze.
Īpašība, kuru visbiežāk min kā analītisko filozofiju definējošu, ir tā dēvētais lingvistiskais pavērsiens (linguistic turn). Nav viegli precīzi pateikt, ko tas nozīmē. Vispār tā pamatā ir pieņēmums, ka vislabākais vai vienīgais veids, kā atrisināt filozofijas problēmas, ir koncentrēt uzmanību uz valodu, kādā problēmas formulētas, un aplūkot vispārējās valodas īpašības, lai mēs varētu nonākt pie risinājuma. Mūrs to darīja savā Principa ethica, aplūkojot vārda "labs" nozīmi, bet Rasels [rakstā] Par apzīmēšanu (On Denoting) analizēja angļu valodas noteiktā artikula the nozīmi. Viena tradicionāla filozofijas problēma ir jautājums, vai pastāv universālas, vispārējas vienības (items), kuras atkārtojas daudzos indivīdos, piemēram, sarkanums vai taisnīgums, vai zilonība (elephanthood). Saskaņā ar lingvistisko pavērsienu tas kļūst par jautājumu, vai jebkura valoda, kuru mēs lietojam kognitīviem mērķiem, prasa vispārējus vārdus vai terminus, kurus var vienlīdz attiecināt uz daudzām lietām. Vispārējo terminu svarīgā nozīme tika atzīta, protams, jau Platona un Aristoteļa laikā. Ir vispārzināms, ka domai, kādu mēs to zinām, ir vajadzīgi vispārēji termini tādā vai citādā formā, taču izrādās, ka tas neatrisina universāliju problēmu, jo paliek jautājums, kāpēc mēs esam spējīgi formulēt patiesības, izmantojot vispārējus terminus, un kas, ja vispār kas, padara šādas patiesības patiesas. Atziņu, ka tā dēvētie argumenti no nozīmes nevar palīdzēt atrisināt universāļu problēmu, visskaidrāk izteicis Deivids Ārmstrongs 1978.gadā izdotajā ietekmīgajā darbā Universālijas un zinātniskais reālisms (Univerals and Scientific Realism), taču lingvistisko pavērsienu 50.gados jau noraidīja analītiskā reālisma tā dēvētā Aiovas skola, kurā ietilpa Gustavs Bergmans, un viņa studenti Reinhards Grosmans un Herberts Hohbergs. Lingvistisks pavērsiens nav ne pietiekams, ne nepieciešams, lai norobežotu analītisko filozofiju: daži filozofi analītiķi, piemēram, Rasels un Ārmstrongs, tam nepievienojas, bet daži neanalītiskā virziena filozofi, tādi kā Heidegers, Gadamers, Hābermāss un Derida to dara.
Viens doktrīnas jautājums, kurš XX gs. vidū ieņēma centrālo vietu lielā daļā analītiskās filozofijas, bija metafizikas noraidījums. Tas nonāca līdz savai galējai izpausmei loģisko pozitīvistu vidū Vīnes pulciņā ap Moricu Šliku, Rūdolfu Karnapu un Oto Neirātu. Viņu nostāju izraisīja daži pravietiski Vitgenšteina izteikumi viņa revolucionārā traktāta par loģiku Tractatus Logico-Philosophicus beigās, taču tika formulēti un īstenoti daudz detalizētāk nekā Vitgenšteinā. Vīnes pozitīvistu nostāja ieslēdza nozīmes pārbaudāmības kritēriju, saskaņā ar kuru neviens teikums nebija nozīmīgs, ja principā nevarēja pārbaudīt tā patiesumu vai kļūdainumu. Pēc šī kritērija bezjēdzīgas bija ne vien blēņas, bet arī visas reliģiskās, ētiskās un vērtējošās diskusijas. Tas pats diemžēl attiecās arī uz dabas likumu zinātniskajām konstatācijām un pašu kritēriju. Naidīgi pret metafiziku izturējās parasti XIX gs. vācu un franču filozofi, un šāda nostāja saglabājās arī pēcpozitīvistu analītiskā virziena filozofu vidū. Taču tā nekad nav bijusi raksturīga tikai filozofiem analītiķiem. Bolcāno, Frēge, Mūrs, Rasels, Vaitheds un citi agrīnie analītiskā virziena filozofi brīvi ieņēma metafiziskas nostājas, bet antimetafiziskā attieksme dominēja arī fenomneologu un poststrukturālistu vidū. Metafizikas analītiskā atdzimšana, kas sākumā bija piesardzīga, bet vēlāk vētraina, ir viens no visievērojamākajiem pēdējā laika notikumiem analītiskajā filozofijā.
Par analītiķi parasti uzskatītais filozofs, kura darbus izrādās visgrūtāk klasificēt un precīzi noteikt, joprojām ir Ludvigs Vitgenšteins. Viņš nekad netika pieņēmis ideju par filozofiju kā disciplīnu līdzās psiholoģijai, fizikai vai matemātikai. Viņam tā vienmēr bija terapeitiska darbība kā zāles, lai ārstētu kaites, šajā gadījumā ne ķermeņa vai gara kaites, bet gan tos mūsu valodas darbības pārpratumus, kas liek cilvēkiem vispirms piedāvāt filozofiskus apgalvojumus (propositions). Vitgenšteina pārspīlēti svinīgais un netiešais stils ar atklāsmes uzplaiksnījumiem, kā arī viņa harismātiskā personība devuši viņam popularitāti un sliktu slavu, kas iziet ārpus šaurajām akadēmisko aprindu sienām. Savu agrīno šedevru Tractatus viņš noraidīja dažus gadus pēc tā pabeigšanas, un viņam nekad neizdevās uzrakstīt otro grāmatu, kaut arī viņš to daudzreiz mēģināja darīt. Viņa pēc nāves publicētie darbi darīja zināmas viņa domas izrediģētās līnijas plašākai publikai, taču filozofi vēl aizvien nav nonākuši pie noteikta uzskata par viņa sasniegumiem. Izņemot daudzas viņa plaši pieņemtās pozīcijas, piemēram, galējā skepticisma pašsakāvniecisko dabu vai privātas valodas neiespējamību, kas pārpludinājušas filozofu kopienu, kura lielākoties ignorēja viņa antiteorētisko, antifilozofisko nostāju, un tajā filozofijas teorija ir virzījusies uz priekšu bez viņa. Vitgenšteina antiteorijas ietekme mazinās pat viņa pieņemtajā Lielbritānijā. Man ir aizdomas, ka ilgākā perspektīvā Vitgenšteina agrīnais loģiski filozofiskais darbs, par spīti tā atzītajiem trūkumiem, izrādīsies ar noturīgāku vērtību. Es uzskatu daudzus Vitgenšteina agrīnā loģiskā atomisma principus par absolūti pareiziem no metafizskā, kā arī loģiski semantiskā viedokļa, kas droši vien viņam būtu ļoti nepaticis. Taču jāšaubās, vai vēlākos dzīves posmos viņu var uzskatīt par analītiskā virziena filozofu, to apstiprina viņa students Georgs Henriks fon Vraits (kā ziņoja Dāgfinns Fellesdāls).
Kāpēc plaši analītiskai?
Mēs redzējām, ka analītisko filozofiju nevar aptvert ar pamatuzskatu kompleksu vai vienu metodi. Atliek vienīgi vispārējā uzticība diskursa racionalitātei, izteiksmes skaidrības tikumam, intersubjektīvai kritikai, loģiskās argumentācijas varai un svarīgajai nozīmei un atvērtībai zināšanu progresam, kas sastāv no gatavības mācīties no zinātnes rezultātiem un respektēt tos, lai tie būtu empīriski vai matemātiski. Tās ir visas lietas, kam analītiskajai filozofijai vajadzētu būt. No otras puses, tās absolūti strikti neatdala moderno analītisko filozofiju no lielas daļas nopietnās pagātnes filozofijas, lai tas būtu Aristotelis, pēckartēziešu racionālisms, empīrisms pēc Loka vai Kants.
Analītiskā filozofija tagad ir pietiekami veca, lai tai būtu nozīmīga vēsture, un filozofi analītiķi aizvien biežāk apsver veidu, kādā viņi nodarbojas ar filozofiju. Vai tā ir vājuma pazīme, paļāvības zudums vai virziena zudums? Manuprāt, ne. Analītiskās filozofijas agrīnajās un varonīgajās dienās tika uzskatīts par tikumu nejust pagātnes slogu. Vācu un britu ideālisti lika lielu uzsvaru uz vēsturi un vērtēja filozofiskās kustības vēsturiski. Lielākajā daļā kontinentālās Eiropas joprojām ir ierasts filozofiju mācīties skolā, universitātē un no grāmatām, apgūstot šī priekšmeta vēsturi. Patiesībā, neraugoties uz parasti pieminēto atšķirību un opozīciju starp analītisko filozofiju un tā dēvēto kontinentālo filozofiju, dominējošais filozofijas veids Eiropā (kā arī citviet pasaulē, piemēram, Dienvidamerikā un Japānā) nav kontinentālā filozofija, bet gan filozofijas vēsture. Vai analītiskā filozofija pievienojas šai tradīcijai un zaudē savu atšķirīgo identitāti? Domāju, ka ne, divu iemeslu dēļ. Viens ir tas, ka neviens filozofs analītiķis neuzskata, ka analītiskā virziena filozofi, pētot analītiskās filozofijas vēsturi, aizstāj filozofiju ar tās vēsturi. Tā vienkārši ir vēsturiskās tradīcijas vairošana un padziļināšana, ko ar ievērojamiem panākumiem dara filozofijas vēstures pētnieki analītiķi, kā arī citi visos vēstures periodos no senajiem laikiem līdz mūsdienām. Otrs iemesls ir tas, ka sava priekšmeta vēsturi pētošie filozofi analītiķi ne vien reģistrē vēstures faktus, bet arī mācās no pagātnes filozofu panākumiem un neveiksmēm, lai palīdzētu mūsdienu filozofiem, kuri nav vēsturnieki, atkārtot panākumus un izvairīties no neveiksmēm. Vēsture tiek pētīta nevis pašas vēstures dēļ, bet arī — lai tā kalpotu ārpusvēsturiskai patiesībai (pieņemot, kā es to daru, ka patiesība stāv ārpus vēstures). Modernās analītiskās filozofijas spēks ir tas, ka tā vairāk apzinās vēsturi, un tur, kur filozofi imitē zinātniekus, pieņemot, ka viņiem jāņem vērā tikai dažu gadu veci sacerējumi, tiem ir lemts atkārtot pagātnes kļūdas.
Ir vēl viens iemesls, kāpēc filozofiem analītiķiem jāapzinās vēsture. Viņiem jāzina, ka pēdējos divos gadsimtos un arī pēdējā gadsimtā neanalītiskā virziena filozofi ir devuši labu un interesantu filozofiju. Šopenhauers par mūziku, Nīče par patiesību, Vaihingers par fikcijām, Lotce par loģiku, Konts par zinātnisko metodi, Brentano par tīšumu, Huserls par mereoloģiju, Meinongs par ontoloģiju, Ērenfelss par vērtību, Mahs par zinātnisko reālismu, Heidegers par artefaktiem un kategorijām, Sartrs par emocijām, Merlo-Pontī par prātu un ķermeni nav mazāk interesanti un izprotoši par Ramseju par patiesību, Karnapu par iespējamību vai Poperu par zinātnisko metodi. Tādi Brentano studenti kā Štumpfs, Martī, Meinongs, Ērenfelss, Huserls un Tvardovskis bija lieliski filozofi, tāpat kā savukārt viņu studenti. Getingenas fenomenologu, arī tādu izcilu filozofu kā Ādolfa Reinaha, Johannesa Dauberta un Romāna Ingardena darbi pirms Pirmā pasaules kara var sacensties ar mūsdienu filozofu analītiķu darbiem gan precizitātes, gan teorētiskās intereses ziņā. Šie filozofi netiek uzskatīti par analītiķiem galvenokārt tāpēc, ka tam sekoja lielā mērā nejaušais dalījums starp analītisko un kontinentālo filozofiju. Piemēram, Reinahs izgudroja runas akta teoriju gadu desmitiem pirms Ostina, lietu stāvokļa teoriju pirms Vitgenšteina un sociālā akta teoriju ilgi pirms Sērla. Viņiem gan bija domstarpības ar viņu analītiskā virziena laikabiedriem, piemēram, Ingardens nepiekrita loģiski orientētajiem Varšavas skolas filozofiem, taču šīs domstarpības nebija lielākas par tagad pastāvošām starp filozofiem, kuri visi neapšaubāmi tiek uzskatīti par analītiķiem.
Tādējādi ne visa labā filozofija ir analītiska un ne visa analītiskā filozofija ir laba. Man nav jānosauc vai jācitē slikta analītiskā filozofija, lai to pierādītu. To var pierādīt statistiski. No visiem filozofijas skolotājiem, kādi ir bijuši pasaules vēsturē, vairāk nekā puse tagad ir dzīvi. Tāpēc caurmērā viņiem jābūt daudz mazāk izciliem nekā labākajiem pagātnes filozofiem. Tāpēc ir daudz ļoti viduvējas filozofijas, un lielu daļu no tās sarakstījuši filozofi analītiķi, pat ja vidējais standarts varētu būt augstāks nekā pagātnē.
Ir īpaši grēki, kurus veicina profesionālā filozofija, it īpaši tās analītiskais variants. Viens ir tas, ko Maligans, Saimonss un Smits 2006.gada rakstā Kas noticis ar mūsdienu filozofiju? dēvē par horror mundi, bailēm no pasaules. Daudzi filozofi analītiķi apgalvo, ka filozofija īstenībā ir a priori disciplīna, kas nodarbojas ar konceptuālām iespējām un ir imūna pret neērto reālās pasaules faktu atspēkojumiem. Tas veicina nereālo teoriju uzplaukumu, piemēram, uzskatu, ka nav sarežģītu objektu, vai pretēji — ir tikai viens objekts. Šāda teorija atgādina pirmssokrāta filozofu patvaļīgos izdomājumus. Tā ir ne vien zaudējusi saikni ar veselā saprāta patiesībām, kuras, kā to ieteica Mūrs, ir drošākas par jebkurām filozofiskām tēzēm; tā sarāvusi saikni ar zinātnēm, kuras pētī pasaules dabu. Ir vieglāk un tīrāk pētīt iespējamās pasaules vai neizteiksmīgu elementu mereoloģiskās summas, nekā bieži vien juceklīgo un sarežģīto realitāti ap mums. Specializācijas un skaita dēļ profesionālie panākumi analītiskajā filozofijā tiek gūti, nevis saistoties ar šo juceklīgo un sarežģīto realitāti, vēl jo mazāk runājot ar īstiem zinātniekiem un praktiķiem, bet gan piešķirot jaunu niansi kādai filozofiskai mīklai, kas tiek šurpu turpu apspriesta daudzajos specializētajos žurnālos, kuri tiek izdoti šim nolūkam.
Šajā lekcijā es kritizēju analītisko filozofiju par tās tendenci ieslēgties sevī un ignorēt plašāko pasauli. Patiesībā tā plašākā pasaule raugās uz analītisko filozofiju — kā atrautu no reālās pasaules rūpēm, kā nenozīmīgu un ezoterisku. Šāda reputācija daļēji ir pelnīta, bet tikai daļēji. Modernie analītiskā virziena filozofi daudzās valstīs ir gatavi izteikties par publiski apspriestiem jautājumiem, sākot no cilmes šūnu pētījumiem līdz terorisma apkarošanai, un piedāvāt nopietnu informētu padomu. Piemēram, Lielbritānijā mums ir Mērija Vornoka, Rodžers Skratons, Entonijs Greilings, Saimons Blekbērns. Tāpat austrāliešu filozofa Pītera Singera vārda pieminēšana vien var paaugstināt temperatūru daudzās auditorijās.
Kā vislabāk nodarboties ar filozofiju? Vai ir nopietna alternatīva analīzei kā vismaz centrālajai filozofijas metodei? Filozofija joprojām ir mēģinājums atklāt visfundamentālākās realitātes īpašības un visfundamentālākās patiesības par to un mūsu vietu tajā. Sava pamatīguma un vispārīguma dēļ tā prasa gan visabstraktākos, gan visvispārīgākos jēdzienus un visfundamentālākos pamatatzinumus, un, tā kā tos nevar nolasīt no empīriskās vai formālās zinātnes, tie arī nevar būt acīmredzamā pretrunā ar šīm zinātnēm, nebaidoties zaudēt saikni ar realitāti. Nepieciešamajās metodēs ietilpst pārdomas par veidu, kādā mēs izzinām un pārstāvam realitāti, un tāpēc ir svarīga analītiskās filozofijas interese par valodu un tās semantiskajām attiecībām, kāda tā bijusi labā filozofijā kopš Platona. Taču mēs vairs nevaram bez ierunām pieņemt, ka starp valodu un pasauli valda iepriekš noteikta harmonija, kā mēs to atrodam Aristotelī, Leibnicā vai Vitgenšteinā. Mēs acīmredzami esam spējīgi, kā to liecina mūsu izdzīvošana un panākumi kā sugai, uzzināt pietiekami daudz par pasauli, lai būtu pārliecināti, ka mums ir vismaz praktiska izpratne par dažām tās nozīmīgākajām īpašībām. Taču zinātnes progresam kopš XVII gs. mums jāliek apzināties, ka pasaule ir daudz dīvaināka vieta, nekā veselais saprāts un ikdienas praktiskā mijiedarbība ar to liek tai izskatīties. Pieņemot, ka pasaule mums ir saprotama, vai mēs īstenībā labi saprotam to vai ne, mums jāmēģina formulēt jēdzienu sistēma, ar kuru attēlot to un izskaidrot tās pamatiezīmes. Tas nenovēršami izraisa savu daļu neanalītisku minējumu, grandiozu un drosmīgu pieņēmumu, kurus var netieši pamatot vienīgi ar to visaptverošiem panākumiem lietu jēgas noskaidrošanā. Mums jābūt gataviem varbūtībai, ka jebkura šāda shēma ir daļēji nepareiza un to vajadzēs pārskatīt pieredzes, argumentu un spriešanas gaismā no ticamām premisām līdz nepievilcīgiem secinājumiem. Sava loma ir loģikai un argumentam, konceptuālai apsvēršanai, skaidrībai un intersubjektīvai kritikai, kas ir analītiskās filozofijas īpašības un vērtības. Jāmācās vienlaikus būt godkārīgiem un atturīgiem: mērķēt augstu un sagaidīt neveiksmi. Grūtības ir tik lielas, ka mums nav jābūt pārāk lepniem pieņemt palīdzību no jebkura avota: vēstures, citām tradīcijām, laikabiedriem un līdzstrādniekiem, citām zinātnēm, daiļliteratūras un domu eksperimenta un prakses. Ja mēs to darīsim, mēs nodarbosimies ar analītisko filozofiju, taču ne šaurā nozīmē. Šo ideālu atzinuši daudzi filozofi analītiskās tradīcijas iekšienē un ārpus tās. Kā savus pēdējos vārdus par analītisko metodi, arī kritiku par fantastiskajām shēmām, kuras mūsu dienās attiecas uz daļu analītiskās filozofijas, es izraudzījos (un pilnībā pievienojos) citātu no mana tipa Philosophus analyticus parauga, no lieliskā programmatiskā raksta, kas tika pasniegts nevis angļu, bet gan franču valodā 1911.gadā un iepazīstināja ar loģisko atomismu: Bertrāna Rasela Analītiskais reālisms (Le réalisme analytique):
"Filozofijā ir bijis pārāk daudz varonīgu risinājumu; detalizēts darbs bieži tika atstāts novārtā; ir bijis pārāk maz pacietības. Kā savulaik notika fizikā, tiek izgudrota hipotēze un uz tās uzbūvēta dīvaina pasaule, neviens necenšas salīdzināt šo pasauli ar reālo pasauli. Īstā metode filozofijā, tāpat kā zinātnē, būs induktīva, pedantiska un neuzskatīs, ka katram filozofam pašam jāatrisina katra problēma. Tā ir metode, kas iedvesmo analītisko reālismu un, ja nemaldos, ir vienīgā metode, ar kuru filozofijai izdosies gūt rezultātus, kas ir tikpat pārliecinoši kā zinātnes gūtie.
http://www.diena.lv/lat/politics/viedokl
http://www.diena.lv/lat/politics/viedokl
Manuprāt, labs raksts, kurā ir mēģinājums noskaidrot atšķirības starp t.s. analītisko un ne-analītisko filosofiju.
Pīters Saimonss, profesors, Līdsas universitāte
Sestdiena, 22. novembris (2008)
Analītisko filozofiju pat mūsdienās joprojām plaši sagroza un nepareizi saprot ne vien tie, kuri vēršas pret, bet arī tie, kuri to pieņem.
Analītiskā filozofija mūsu dienās ir dominējošā filozofija angļu valodā runājošajās pasaules daļās (ko mans kolēģis Berijs Smits dēvē par "anglosaksofonu" pasauli), arī Skandināvijā un Polijā, un tās svarīgā nozīme palielinās citviet, piemēram, Vācijā un Francijā. Pavisam nesen Jagelonu universitātē Krakovā Polijā notika Analītiskās filozofijas 6.Eiropas konference, kas tiek rīkota ik pēc trim gadiem un kuru vada 1991.gadā dibinātā Eiropas Analītiskās filozofijas biedrība. Man bija tā privilēģija būt klāt biedrības dibināšanā un kalpot par tās otro prezidentu, un vairāki kolēģi, arī biedrības prezidents profesors Jans Voleņskis, ir ieradušies Rīgā no Krakovas.
Analītisko filozofiju pat mūsdienās joprojām plaši sagroza un nepareizi saprot galvenokārt ne vien tie, kuri vēršas pret vai maz zina par to, bet zināmā mērā arī tie, kuri to pieņem un apgalvo, ka tā esot viņu filozofija. Vēlāk es runāšu par dažiem šiem pārpratumiem. Taču vispirms ir daži pamatjautājumi, uz kuriem nepieciešamas atbildes. Kas ir analītiskā filozofija, kāpēc mums tā jāsvin un kāpēc ir svarīgi palūkoties uz tās divus gadsimtus ilgo vēsturi?
Revolūcija filozofijā — bet kurā?
Uz pašu pirmo no šiem jautājumiem "Kas ir analītiskā filozofija?" diemžēl, izrādās, ir visgrūtāk atbildēt pat pašiem analītiskajiem filozofiem. Tāpēc es atlikšu atbildi uz to, kamēr nebūšu īsumā minējis dažus gadījumus par filozofijas vēsturi. Tad būs vieglāk saprast, kas tiek domāts ar izteicienu "analītiskā filozofija".
Sākšu ar mazu grāmatiņu, kas iznāca 1957.gadā. Tā saucās Revolūcija filozofijā (The Revolution in Philosophy). Tās pamatā bija intervijas BBC radio, un gandrīz visi dalībnieki, kuru vidū bija tā laika slavenākie angļu filozofi, nāca no Oksfordas. Grāmatā ir stāsts par jaunu veidu, kā nodarboties ar filozofiju, kas aizsākās Anglijas Kembridžā ap 1900.gadu kā divu jaunu angļu filozofu — Džordža Edvarda Mūra un Bērtranda Rasela — dumpis pret tolaik dominējušo absolūtā ideālisma filozofiju un tās galveno proponentu, Oksfordas filozofu Frānsisu Herbertu Bradliju. Stāsts turpinās Vīnē divdesmitajos un trīsdesmitajos gados līdz Kembridžas un Oksfordas parastās valodas filozofijai un tur beidzas. Es pieminu šo grāmatu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kaut arī tai it kā vajadzēja būt analītiskās filozofijas vēsturei, tā vēsturiski bija ārkārtīgi neprecīza un sekla. Otrkārt, tajā uzmanība tika veltīta lielākoties Anglijai ar dažām piezīmēm par Vīni un tās slaveno pulciņu, galvenokārt tāpēc, ka tā dalībnieku pozitīvisma filozofija bija ietekmējusi svarīgus filozofus Anglijā. Grāmata rada iespaidu, ka analītiskā filozofija tika izgudrota Kembridžā 1900.gadā, ka tā ir pilnīgi jauna un revolucionāra un galvenokārt angļu pasākums. Grāmata ir satriecoša savā aprobežotībā, nekompetencē un uzpūtībā. Pusgadsimtā pēc šīs grāmatas iznākšanas filozofu kopiena, arī daži Lielbritānijā, ir sākusi daudz labāk saprast tā dēvēto revolūciju, lielā mērā pateicoties arī vairākiem šīs konferences dalībniekiem. Pēdējā pusgadsimtā mēs esam nogājuši garu ceļu, un neapšaubāmi vēl ir garš ceļš ejams. Taču ideja, ka analītiskā filozofija sākās ar Mūru un Raselu, joprojām ir vairākuma viedoklis. Lai paraugāmies uz sākumu rakstā par analītisko filozofiju Interneta filozofijas enciklopēdijā (Internet Encyclopedia of Philosophy): (http://www.iep.utm.edu/a/analytic.htm):
"Analītiskās filozofijas skola ir dominējusi akadēmiskajā filozofijā dažādos reģionos, visizteiktāk Lielbritānijā un ASV, kopš XX gadsimta sākuma. Tā radās ap XX gadsimta sākumu, kad Dž.E.Mūrs un Bērtrands Rasels sarāva saites ar tolaik britu universitātēs dominējušo absolūtā ideālisma skolu."
Revolūciju mēģinājumi filozofijā patiesībā nav nekas jauns, un britu filozofi bieži uzskatījuši sevi par revolucionāriem. Es iesaku 1977.gadā publicētu grāmatu, kuru profesionālie filozofi maz pazīst varbūt tāpēc, ka tā iznāca sērijā ar nosaukumu Pētījumi kristīgās domas vēsturē. Tās nosaukums ir Britu filozofu pārliecība: eseja par vēsturisko stāstījumu (The Confidence of British Philosophers: An Essay in Historical Narrative). Tās autors Artūrs Kvins četros piemēros no pēcrenesanses britu filozofijas vēstures parāda, ka katrā gadījumā bija revolūcijas un jauna sākuma sajūta, kas drīz beidzās ar vilšanos. Šīs epizodes ir Ņūtons un Ņūtona sekotāji jautājumā par smaguma spēku XVII gadsimtā, Bentems un utilitārisma piekritēji par lietderīgumu XIX gadsimta mijā, T.G.Grīns un britu ideālisti par vēsturi XIX gadsimta vidū un beigās un Rasels, Vaitheds un Vitgenšteins par t.s. loģiski neizskaidrojamo XX gadsimta sākumā. Es nedomāju, ka briti ir sliktāki par citām nācijām, uzskatot, ka viņi sāk radikāli jaunu filozofiju. Atliek padomāt tikai par Dekartu un Kontu Francijā vai Kantu, Hēgeli, Huserlu un Heidegeru Vācijā. Kopš viduslaikiem filozofi ļoti bieži mēģinājuši no jauna izgudrot savu priekšmetu. Šādu jaunu kustību mūžs ilgst 30 —50 gadu. Tomēr analītiskā filozofija pastāv un gūst panākumus jau simts gadus, ja taisnība ir 1957.gada grāmatai, un daudz ilgāk, ja taisnība ir mums šajā konferencē. Tāpēc neraugoties uz Kvina pēdējā gadījumā minētajiem Kembridžas filozofiem, analītiskā filozofija pati pastāvējusi daudz ilgāk nekā citas viņa revolūcijas, un mums jājautā, kāpēc tā. Nosaukums "analītiskā filozofija" tika izgudrots, to izdarīja, iespējams, Ernests Nāgels 1936.gadā, varbūt agrāk (es nezinu), tāpēc, lai atšķirtu jauno XX gadsimta sākuma filozofiju no vecās, iepriekšējās filozofijas (arī no Herberta Spensera šausmīgās "sintētiskās filozofijas"). Jāteic, ka Lielbritānijā, kur analītiskā filozofija tiek uzņemta kā pati par sevi saprotama, nav parasts runāt par "analītisko filozofiju": tur mēs vienkārši sakām "filozofija".
Nosaukums "analītiskā filozofija" liecina, ka filozofijā izšķiroša loma ir kaut kam, ko dēvē par analīzi. Tas, no kā tieši šī analīze sastāv, mainās atkarībā no filozofa, kuru jūs aplūkojat. Dž.E.Mūrs praktizēja konceptuālo analīzi — pētīja filozofijai svarīgas jēdzienu daļas un komponentes, piemēram, labestību, un pretēji ideālismam secināja, ka pasaule un tās daļas eksistē neatkarīgi no mums. Bērtrands Rasels analizēja nevis jēdzienus, bet gan to, ko viņš dēvēja par faktiem, un secināja, ka loģiski visvienkāršākajos faktos, dēvētos par atomfaktiem, atklājas realitātes pamatlīmenis. Viņš dēvēja savu filozofiju par loģisko atomismu jeb analītisko reālismu un atšķirībā no ideālista Bradlija uzsvēra, ka pasaule sastāv no daudziem faktiem, nevis tikai no viena liela fakta. Mūra un Rasela slavenais dumpis pret iepriekšējo filozofiju tādējādi nebija dumpis pret visiem iepriekšējiem filozofijas veidiem, bet gan pret tām ideālisma formām, kuras Lielbritānijā bija tik populāras agrāk, kad viņi tika izglītoti. Viņu uzskatus bija ļoti viegli salīdzināt ar viņu austriešu laikabiedru Franca Brentāno un Aleksiusa Meinonga uzskatiem, kuri ietekmēja viņu pašu uzskatus. Raselam it īpaši vairākus gadus bija ļoti auglīga savstarpējā apmaiņa ar Meinongu. Brentano, Meinongs un citi filozofi, kurus parasti neuzskatīja par analītiskā virziena filozofiem, ap 1900.gadu uzskatu un metožu ziņā bija tik tuvi saviem angļu laikabiedriem, ka nav skaidras šķirtnes, kas attaisnotu viņu nedēvēšanu par "analītiķiem", izņemot vēsturisko tradīciju.
Kā nedefinēt analītisko filozofiju
Lai mēģinātu izdalīt analītisko filozofiju no citiem filozofijas veidiem, viena acīmredzama ideja ir vispirms definēt analīzes jēdzienu un paraudzīties, kuri filozofijas veidi to izmanto. Doma ir tāda, ka filozofija ir analītiska, ja tā būtiski izmanto analīzi kā savu metodi. Tomēr analīzes jēdzieni ir nevis viens vien, bet gan vairāki. Maikls Bīnijs (kurš ir autors Stenforda Filozofijas enciklopēdijā ievietotajam rakstam Analīzes un analītiskās filozofijas jēdzieni) citur izšķir trīs analīzes jēdzienus. Dekompozicionālā analīze galveno uzmanību veltī veidam, kādā jēdzieni tiek salikti kopā no vienkāršākiem jēdzieniem, un cenšas sadalīt (analizēt) kompleksus jēdzienus to vienkāršākajās sastāvdaļās. Regresīvās analīzes mērķis ir izsekot apgalvojumus (propositions) un pārliecības (beliefs) līdz pamatapgalvojumiem un pārliecībām, no kuriem tie varētu būt secināti. Transformatīvā analīze cenšas ņemt vairāk vai mazāk neskaidrus un juceklīgus ikdienas dzīves apgalvojumus, postulātus un aizstāt tos ar precīzākiem, sakārtotākiem postulātiem. Kaut arī te notiek zināma pārklāšanās, analītiskā virziena filozofi ir izmantojuši katru no šīm metodēm. Dž.E.Mūrs praktizēja dekompozicionālo analīzi; Frēge un Rasels praktizēja regresīvo analīzi, bet Karnaps un Kvains — transformatīvo analīzi. Taču katru metodi ir izmantojuši arī citi filozofi, kurus neuzskata par analītiķiem. XVII gs. racionālisti Dekarts un Leibnics izmantoja dekompozīciju: te būs Dekarta Prāta virzības noteikumu (Rules for the Direction of the Mind) IV un V noteikums:
IV NOTEIKUMS. Ir nepieciešama metode, lai pētītu patiesību par lietām.
V NOTEIKUMS. Šī metode pilnībā sastāv no akurāta to objektu izkārtojuma, uz kuriem mums jāvērš savs mentālais vērojums, lai atklātu kādu patiesību. Un mums precīzi jāievēro šī metode, ja mēs reducējam kompleksus un neskaidrus apgalvojumus, postulātus soli pa solim līdz vienkāršākiem apgalvojumiem, postulātiem, un tad, atgriežoties atpakaļ, mēģinām pacelties no intuīcijas par visiem vienkāršākajiem līdz zināšanām par visiem pārējiem.
Regresīvo analīzi (ko šeit izmanto arī Dekarts) praktizēja ne vien matemātiķi, arī Eiklīds jau kopš seniem laikiem, bet to ieteica arī Leibnics; un transformatīvo analīzi praktizēja Hjūms. Šāda problēma rodas jebkurā mēģinājumā aptvert analītiskās filozofijas jēdzienu, sniedzot analīzes definīciju un apgalvojot, ka filozofija ir analītiska, ja tā izmanto šī veida analīzi. Fakts ir tas, ka daudzas filozofijas un filozofi, sākot no Platona un Aristoteļa, ir izmantojuši kādu metodi, kuru var dēvēt par analīzi. Liela daļa viduslaiku filozofijas izmanto tādu semantisko analīzi, kura vairs nav redzēta līdz XX gadsimtam. Ja analītiskā filozofija ir filozofija, kas izmanto analīzi, tad to izmanto liela daļa filozofijas un visa labā filozofija.
No otras puses, ja mums jāsašaurina tas, ko mēs raksturojam kā analīzi, mūsu definīcija izslēgs filozofus, kurus pieņemts uzskatīt par analītiskā virziena filozofiem. Mūsdienu angļu filozofs sers Maikls Dammets definē analītisko filozofiju kā filozofiju, kas analizē domu, analizējot valodu, kādā doma izteikta. Viņš izseko šo filozofiju atpakaļ līdz vācu matemātiķim Gotlobam Frēgem. Dammets pats atzina, ka tas padarīja viņa studentu Garetu Evansu par neanalītiskā virziena filozofu. Taču viens skaidri izteikts filozofs analītiķis, kurš nelietoja šo metodi, ir Bērtrands Rasels. Analītiskās filozofijas definīcija, kura neuzskata Raselu par analītiskā virziena filozofu, ir klaji nepieņemama.
Kā norobežot analītisko filozofiju
Tātad definīcijas metode neder. Analītiskā filozofija ir pārāk daudzveidīga savās metodēs un attieksmēs, lai glīti iekļautos vienā definīcijā. Definīcija būs vai nu pārāk plaša un aptvers filozofus, kurus parasti neuzskata par analītiķiem, vai arī pārāk šaura un izslēgs filozofus, kurus uzskata par analītiķiem. Norobežošana jeb līnijas novilkšana ap analītisko filozofiju ir kā visu noteiktas klases organismu, teiksim, zīdītāju, norobežošana. Zīdītājiem ir daudz kopīgu īpašību: tie ir lieli, daudzšūnu, siltasiņu (endotermiski) dzīvnieki un tiem ir četrkambaru sirds. Tomēr tie ir arī ļoti atšķirīgi: daži dzemdē dzīvus mazuļus, kā mēs, pīļknābji dēj olas, bet somaiņiem, piemēram, ķenguriem, mazuļi attīstās somā. Daži skrien, tāpat kā mēs, daži lido, piemēram, sikspārņi, un daži peld (vaļi un delfīni). Galarezultātā zīdītājus, un to pašu var teikt par jebkuru taksonu jeb organismu klasifikācijas grupu, apvieno tas, ka tie visi ir cēlušies no kopīga senča, kurš kaut kā radikāli atšķīrās no saviem laikabiedriem. Ja mēs piemērojam šo pašu principu analītiskā virziena filozofu norobežošanai, varam sacīt, ka filozofs ir analītiķis, ja viņš vai viņa izmanto metodes, kuras ietekmējis priekštecis, kurš arī ir analītiskā virziena filozofs. Tas dod iespēju analītiskajai filozofijai mainīties laika gaitā, tas dod iespēju analītiskā virziena filozofiem radikāli atšķirties citam no cita, tāpat kā valis atšķiras no sikspārņa, tas dod iespēju filozofijas virzieniem atšķirties metožu ziņā un tomēr tikt uzskatītiem par analītiskiem un tas dod iespēju uzskatīt par analīzi dažādas lietas.
Taču biologiem joprojām ir viena problēma senču un izcelsmes izsekošanā organismu radurakstos: atrast pirmo kopīgo senci. Fosiliju trūkuma dēļ biologi secina par kopīgo izcelsmi, pētot kopīgas raksturīgās pazīmes, kas no jauna parādās vēsturē un bieži vien joprojām ir vērojamas mūsdienu organismos. Tomēr par filozofiem mēs varam droši sacīt — ja ir pirmais filozofs analītiķis vai pirmā filozofu analītiķu grupa, viņi nebūs apslēpti: mēs jau pazīsim viņus un viņu sacerējumus. Viedoklis, ka Mūrs un Rasels ir pirmie filozofi analītiķi vai ka Frēge bija pirmais filozofs analītiķis, ir pievilcīgs tāpēc, ka viņi ir prominenti un viegli pētāmi.
Tāpat kā bioloģijā, mēs nosaucam un norobežojam sugu, ģinti vai dzimti, ņemot vienu individuālu organismu, ko sauc par tipu, un pasludinot, ka visi pieder pie tās pašas nosauktās dzimtas (t.i., ir cēlušies no pirmā jaunā kopīgā senča) kā tas, tāpēc filozofijas vēsturē es ierosinu nosaukt taksonu par Philosophus analyticus, izvēloties tipisku eksemplāru un pasludinot par analītiķiem visus filozofus, kuri atrodas metodes — izcelsmes attiecībās ar priekšteci, kurš ir pirmais atpazīstamais analītiskā virziena filozofs. Ar šo es pasludinu Bertranu Raselu par tipisko eksemplāru. Kurš ietekmēja pieaugušo Raselu metožu ziņā? Tas, protams, bija viņa skolotājs un vēlākais līdzstrādnieks Vaitheds un itāļu matemātiķis Džuzepe Peāno. Rasels un Vaitheds saka, ka loģikā viņi esot visvairāk parādā Frēgem, par kuru Rasels uzzināja tikai 1901.gadā. Tādēļ pēc šī ģenealoģiskā kritērija Frēge ir filozofs analītiķis neatkarīgi no tā, vai Maiklam Dammetam ir vai nav taisnība, ka Frēge ir pirmais filozofs analītiķis metodes ziņā. Izņemot Dž.E.Mūru, gandrīz visi minētie agrīnie filozofi analītiķi nodarbojās ar matemātikas pamatiem. Tieši te modernā analītiskā filozofija attīstījās, kaldināja savus analītiskos instrumentus un tika likta lietā, lai atrisinātu savas pirmās problēmas — XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma matemātikas un loģikas pretrunas. Spriežot pēc Rasela agrīnā šedevra Matemātikas principi (The Principles of Mathematics), viņu papildus ietekmējuši ne vien Frēge un Meinongs, bet arī vācu matemātiķi Rihards Dedekinds un Georgs Kantors. Abus savukārt ietekmēja Bohēmijas matemātiķis, filozofs un teologs Bernards Bolcano, kura pēc nāves publicēto darbu Bezgalības paradoksi (Paradoxes of the Infinite (1851) Rasels pats citē (četras reizes). Paradoksos, kas bija piezīmju krājums no nepabeigtā darba Mācība par lielumiem (GrĻßenlehre, Theory of Magnitude) par matemātikas pamatiem, pie kura Bolcano strādāja pirms nāves 1848.gadā, Bolcano izceļ virkni atšķirīgu sakopojuma jeb, kā viņš to dēvē, Inbegriff jēdzienus, īpaši iekļaujot tajā vienu jēdzienu, kurā nav nozīmes elementu kārtībai un tam, kā tie atkārtojas. Bolcano nosauc šādu sakopojumu par Menge jeb kopu, un tas bija viens no galvenajiem jēdzieniem, kas ietekmēja Kantoru, kad viņš izstrādāja moderno kopas jēdzienu, kas kļuvis tik prominents matemātikā pēdējā nepilna pusotra gadsimta laikā. Tātad, ja mēs esam gatavi pieņemt par mūsu tipiskā eksemplāra Rasela senčiem domātājus, kuri strādāja pie matemātikas pamatu filozofiskajiem un teorētiskajiem aspektiem, mums jāpieskaita pie viņiem arī Kantors un Rasels. Bohēmijas ģeniālais erudīts Bernards Bolcano ir tas, kura darbi par matemātiku, tās pamatiem, loģiku, ētiku, politisko toleranci, reliģiju un metafiziku veido darbu kopumu, kura metodēs un doktrīnās ļoti skaidri iezīmējas nepārtraukta analītiskās filozofijas tradīcija, un tieši Bolcano dēļ mēs sakām, ka šī filozofijas tradīcija ir divsimt gadus veca, un piešķiram šai konferencei tās nosaukumu. Bolcano publicēja savu pirmo pamācošo sprediķu krājumu jeb Erbauungsreden 1813.gadā, un pirmais no publicētajiem tika nolasīts 1808.gadā.
Jau sen ir ievērots, ka Bolcano uzskati, it īpaši viņa uzsvars uz apgalvojumu (propositions) loģiskās analīzes svarīgo nozīmi, un viņa doktrīna par abstrakto apgalvojumu un ideju eksistenci neatkarīgi no prāta, ko mēs varētu dēvēt par viņa semantisko platonismu, pat detaļās pārsteidzoši līdzinās uzskatiem, pie kādiem daudzus desmitus gadu vēlāk neatkarīgi nonāca Dammeta varonis Frēge. Viņu uzskatu saplūšana, kaut arī nekādā ziņā nav perfekta, ir ievērības cienīga. Kaut arī nebija tā, ka Frēge neko nebūtu zinājis par Bolcano, jo relatīvi vēlu viņa karjeras laikā ģeometrs Alvins Korselts bija informējis viņu par viņu uzskatu līdzību, nekas neliecina, ka Frēge būtu lasījis Bolcano vai pat vispusīgi ietekmējies no viņa.
Tāpēc apgalvojumi, ka Bolcano būtu pirmais mūsdienu filozofs analītiķis, balstās ne vien uz ģenealoģisko saikni ar Raselu un citiem skaidri izteiktiem analītiskā virziena filozofiem, kā arī uz objektīvām līdzībām ar Frēgi, neraugoties uz ietekmes trūkumu, bet arī uz to, ka Bolcano apzināti pieņēma metodes, kuras mūsdienās tiek atzītas par analītiskām. Austrijas varas iestāžu politiski motivētā Bolcano vajāšana un viņa uzskatu apspiešana Meterniha antiliberālā režīma laikā panāca to, ka šis, viens no izcilākajiem austriešu filozofiem, bija tas, kura ietekme bija vismazākā no tās, ko viņš bija pelnījis. Ja Bolcano uzskati XIX gadsimtā būtu bijuši plaši pazīstami un izplatīti, esmu pārliecināts, ka tā, ko mēs dēvējam par analītisko filozofiju, būtu zēlusi un plaukusi XIX gadsimta vidū. Taču šādi bija vajadzīgs gadsimts, lai viņa ievērojamais paredzējums nāktu gaismā, kad tādi XX gadsimta loģiķi kā Tarskis un Kvains nejauši no jauna izgudroja jēdzienus, kurus viņš pirmais bija radījis XIX gadsimta divdesmitajos gados. Manā un nedaudzu līdzīgi domājošu cienītāju uztverē Bolcano ir kaut arī nebūt ne visietekmīgākais, taču vienkārši visizcilākais visa XIX gadsimta filozofs, neraugoties uz tādu viņa sāncenšu kā Frēges, Hēgeļa un Nīčes pretējām pretenzijām.
Kad biologi nosaka organismu taksonus, viņi to dara, ne vien salīdzinot taksonā ietilpstošos organismus, bet arī pretstatot tos citiem radniecīgiem organismiem, kuri pieder pie tā dēvētās ārgrupas (outgroup), ir cieši saistīti ar to, bet noteikti neietilpst taksonā. Piemēram, lielo pērtiķu ārgrupa, kurā ietilpst cilvēki, ir tā dēvētie Vecās pasaules pērtiķi. Lai uzskatītu Bolcano par analītiskā virziena filozofu ciltstēvu, mums ir vajadzīga ārgrupa, un mums tāda ir: Bolcano vecākie laikabiedri vācu ideālisti Fihte, Šellings un Hēgelis. Bolcano uzskatīja viņu filozofiju ne vien par kļūdainu, bet par katastrofāli sliktu, kam piekrita lielākā daļa filozofu analītiķu, bet ne visi (piemēram, filozofs Džons Makdauels apbrīno Hēgeli). Turpretim Kants ievērojami ietekmēja Bolcano, kaut gan lielākoties negatīvi. Viņš attīstīja pats savus uzskatus loģikā, metafizikā un ētikā, lielā mērā pretstatot tos Kantam. Kanta svarīgo nozīmi analītiskajā filozofijā nevar novērtēt par augstu, taču viņš nav analītiskā virziena filozofs, un gandrīz visi agrīnie filozofi analītiķi apzināti attīstīja savus uzskatus pretēji Kantam. Līdzīgi ir ar vācu kustību, ko dēvē par neokantismu, — kaut arī tai ir kopīgas iezīmes ar analītisko filozofiju, tā jāuzskata par ārgrupu.
Tātad, ja analītiskā virziena filozofi ir Bolcāno, Frēge un viņu metodoloģiskie pēcteči, ko aptver viņu metodes un doktrīnas? Te mums jāizšķir atšķirīgi novirzieni un tradīcijas pašā analītiskajā domā. Saskaņā ar Damitu nav vienas visaptverošas doktrīnas vai metodes, kas nodrošinātu nepieciešamus un pietiekamus apstākļus, lai būtu analītiskā virziena filozofs. Protams, ir plaši izplatītas kopīgas iezīmes. Viena no tām ir uzsvars, kāds tiek likts uz loģisko argumentāciju kā filozofisko uzskatu formulēšanas un pārbaudes līdzekli. To mēs lieliski redzam pašā Bolcāno, kur grūtas pozīcijas, viedokļi teoloģijā, ētikā, matemātikā, metafizikā un loģikā tiek aizstāvētas, izvirzot premisas un definīcijas un aizstāvot secinājumus, piemēram, tādus, ka ir vismaz viena patiesība un tāpēc skepticisms ir kļūdains, ka Dievs eksistē un ir unikāls, ka pastāv viens augstākais morāles likums, derīguma princips, un tā tālāk. Bolcāno īstā loģika ir novecojušā teikuma priekšmeta — izteicēja tipa tāpēc viņš nav spējīgs izmantot moderno instrumentu un šī iemesla, kā arī relatīvā tiešās ietekmes trūkuma dēļ jāuzskata par pārejas figūru, trūkstošo posmu starp neanalītisko un pilnībā analītisko filozofiju. Līdz laikam, kad tādi revolucionārie loģiķi kā Bole, Šrēders, Pīrss, Frēge, Peāno, Vaitheds un Rasels bija izstrādājuši moderno kvantoru loģiku, bija acīmredzams, ka viņi ir nodrošinājuši instrumentu filozofisko apgalvojumu (propositions) formulēšanai, noskaidrošanai un novērtēšanai, kas tālu pārspēja loģisko ekipējumu, kāds bija pieejams loģiķiem līdz Kanta laikam. Izņemot Frēgi, pirmais, kurš plaši izmantoja jauno loģiku filozofisko pozīciju un argumentu formulēšanai, bija Vaitheds savos specializētajos 1906.gadā Karaliskās biedrības izdotajos memuāros Par materiālās pasaules matemātiskajiem jēdzieniem (On Mathematical Concepts of the Material World), taču viņa pūliņi netika tik plaši novērtēti kā Rasela 1914.gadā izdotajā darbā Mūsu zināšanas par ārējo pasauli (Our Knowledge of the External World). Alberto Kofas tā dēvētajā analītiskās filozofijas semantiskajā tradīcijā, kas sākās ar Bolcāno un turpinās līdz mūsu dienām, pastāv stingrs uzskats, ka nozīmju un apgalvojumu analīze var ne vien palīdzēt, bet faktiski arī atrisināt un pat likvidēt tradicionālās filozofiskās problēmas, piemēram, ārējās pasaules eksistenci, skepticismu, citus prātus, vispārējos un abstraktos objektus, patiesību, labestību un tā tālāk. Es nedomāju, ka šis optimisms ir pamatots: daudzas tradicionālās filozofijas problēmas mums ir saglabājušās, par spīti papildus skaidrojumam, ko devusi konceptuālā un loģiskā analīze.
Īpašība, kuru visbiežāk min kā analītisko filozofiju definējošu, ir tā dēvētais lingvistiskais pavērsiens (linguistic turn). Nav viegli precīzi pateikt, ko tas nozīmē. Vispār tā pamatā ir pieņēmums, ka vislabākais vai vienīgais veids, kā atrisināt filozofijas problēmas, ir koncentrēt uzmanību uz valodu, kādā problēmas formulētas, un aplūkot vispārējās valodas īpašības, lai mēs varētu nonākt pie risinājuma. Mūrs to darīja savā Principa ethica, aplūkojot vārda "labs" nozīmi, bet Rasels [rakstā] Par apzīmēšanu (On Denoting) analizēja angļu valodas noteiktā artikula the nozīmi. Viena tradicionāla filozofijas problēma ir jautājums, vai pastāv universālas, vispārējas vienības (items), kuras atkārtojas daudzos indivīdos, piemēram, sarkanums vai taisnīgums, vai zilonība (elephanthood). Saskaņā ar lingvistisko pavērsienu tas kļūst par jautājumu, vai jebkura valoda, kuru mēs lietojam kognitīviem mērķiem, prasa vispārējus vārdus vai terminus, kurus var vienlīdz attiecināt uz daudzām lietām. Vispārējo terminu svarīgā nozīme tika atzīta, protams, jau Platona un Aristoteļa laikā. Ir vispārzināms, ka domai, kādu mēs to zinām, ir vajadzīgi vispārēji termini tādā vai citādā formā, taču izrādās, ka tas neatrisina universāliju problēmu, jo paliek jautājums, kāpēc mēs esam spējīgi formulēt patiesības, izmantojot vispārējus terminus, un kas, ja vispār kas, padara šādas patiesības patiesas. Atziņu, ka tā dēvētie argumenti no nozīmes nevar palīdzēt atrisināt universāļu problēmu, visskaidrāk izteicis Deivids Ārmstrongs 1978.gadā izdotajā ietekmīgajā darbā Universālijas un zinātniskais reālisms (Univerals and Scientific Realism), taču lingvistisko pavērsienu 50.gados jau noraidīja analītiskā reālisma tā dēvētā Aiovas skola, kurā ietilpa Gustavs Bergmans, un viņa studenti Reinhards Grosmans un Herberts Hohbergs. Lingvistisks pavērsiens nav ne pietiekams, ne nepieciešams, lai norobežotu analītisko filozofiju: daži filozofi analītiķi, piemēram, Rasels un Ārmstrongs, tam nepievienojas, bet daži neanalītiskā virziena filozofi, tādi kā Heidegers, Gadamers, Hābermāss un Derida to dara.
Viens doktrīnas jautājums, kurš XX gs. vidū ieņēma centrālo vietu lielā daļā analītiskās filozofijas, bija metafizikas noraidījums. Tas nonāca līdz savai galējai izpausmei loģisko pozitīvistu vidū Vīnes pulciņā ap Moricu Šliku, Rūdolfu Karnapu un Oto Neirātu. Viņu nostāju izraisīja daži pravietiski Vitgenšteina izteikumi viņa revolucionārā traktāta par loģiku Tractatus Logico-Philosophicus beigās, taču tika formulēti un īstenoti daudz detalizētāk nekā Vitgenšteinā. Vīnes pozitīvistu nostāja ieslēdza nozīmes pārbaudāmības kritēriju, saskaņā ar kuru neviens teikums nebija nozīmīgs, ja principā nevarēja pārbaudīt tā patiesumu vai kļūdainumu. Pēc šī kritērija bezjēdzīgas bija ne vien blēņas, bet arī visas reliģiskās, ētiskās un vērtējošās diskusijas. Tas pats diemžēl attiecās arī uz dabas likumu zinātniskajām konstatācijām un pašu kritēriju. Naidīgi pret metafiziku izturējās parasti XIX gs. vācu un franču filozofi, un šāda nostāja saglabājās arī pēcpozitīvistu analītiskā virziena filozofu vidū. Taču tā nekad nav bijusi raksturīga tikai filozofiem analītiķiem. Bolcāno, Frēge, Mūrs, Rasels, Vaitheds un citi agrīnie analītiskā virziena filozofi brīvi ieņēma metafiziskas nostājas, bet antimetafiziskā attieksme dominēja arī fenomneologu un poststrukturālistu vidū. Metafizikas analītiskā atdzimšana, kas sākumā bija piesardzīga, bet vēlāk vētraina, ir viens no visievērojamākajiem pēdējā laika notikumiem analītiskajā filozofijā.
Par analītiķi parasti uzskatītais filozofs, kura darbus izrādās visgrūtāk klasificēt un precīzi noteikt, joprojām ir Ludvigs Vitgenšteins. Viņš nekad netika pieņēmis ideju par filozofiju kā disciplīnu līdzās psiholoģijai, fizikai vai matemātikai. Viņam tā vienmēr bija terapeitiska darbība kā zāles, lai ārstētu kaites, šajā gadījumā ne ķermeņa vai gara kaites, bet gan tos mūsu valodas darbības pārpratumus, kas liek cilvēkiem vispirms piedāvāt filozofiskus apgalvojumus (propositions). Vitgenšteina pārspīlēti svinīgais un netiešais stils ar atklāsmes uzplaiksnījumiem, kā arī viņa harismātiskā personība devuši viņam popularitāti un sliktu slavu, kas iziet ārpus šaurajām akadēmisko aprindu sienām. Savu agrīno šedevru Tractatus viņš noraidīja dažus gadus pēc tā pabeigšanas, un viņam nekad neizdevās uzrakstīt otro grāmatu, kaut arī viņš to daudzreiz mēģināja darīt. Viņa pēc nāves publicētie darbi darīja zināmas viņa domas izrediģētās līnijas plašākai publikai, taču filozofi vēl aizvien nav nonākuši pie noteikta uzskata par viņa sasniegumiem. Izņemot daudzas viņa plaši pieņemtās pozīcijas, piemēram, galējā skepticisma pašsakāvniecisko dabu vai privātas valodas neiespējamību, kas pārpludinājušas filozofu kopienu, kura lielākoties ignorēja viņa antiteorētisko, antifilozofisko nostāju, un tajā filozofijas teorija ir virzījusies uz priekšu bez viņa. Vitgenšteina antiteorijas ietekme mazinās pat viņa pieņemtajā Lielbritānijā. Man ir aizdomas, ka ilgākā perspektīvā Vitgenšteina agrīnais loģiski filozofiskais darbs, par spīti tā atzītajiem trūkumiem, izrādīsies ar noturīgāku vērtību. Es uzskatu daudzus Vitgenšteina agrīnā loģiskā atomisma principus par absolūti pareiziem no metafizskā, kā arī loģiski semantiskā viedokļa, kas droši vien viņam būtu ļoti nepaticis. Taču jāšaubās, vai vēlākos dzīves posmos viņu var uzskatīt par analītiskā virziena filozofu, to apstiprina viņa students Georgs Henriks fon Vraits (kā ziņoja Dāgfinns Fellesdāls).
Kāpēc plaši analītiskai?
Mēs redzējām, ka analītisko filozofiju nevar aptvert ar pamatuzskatu kompleksu vai vienu metodi. Atliek vienīgi vispārējā uzticība diskursa racionalitātei, izteiksmes skaidrības tikumam, intersubjektīvai kritikai, loģiskās argumentācijas varai un svarīgajai nozīmei un atvērtībai zināšanu progresam, kas sastāv no gatavības mācīties no zinātnes rezultātiem un respektēt tos, lai tie būtu empīriski vai matemātiski. Tās ir visas lietas, kam analītiskajai filozofijai vajadzētu būt. No otras puses, tās absolūti strikti neatdala moderno analītisko filozofiju no lielas daļas nopietnās pagātnes filozofijas, lai tas būtu Aristotelis, pēckartēziešu racionālisms, empīrisms pēc Loka vai Kants.
Analītiskā filozofija tagad ir pietiekami veca, lai tai būtu nozīmīga vēsture, un filozofi analītiķi aizvien biežāk apsver veidu, kādā viņi nodarbojas ar filozofiju. Vai tā ir vājuma pazīme, paļāvības zudums vai virziena zudums? Manuprāt, ne. Analītiskās filozofijas agrīnajās un varonīgajās dienās tika uzskatīts par tikumu nejust pagātnes slogu. Vācu un britu ideālisti lika lielu uzsvaru uz vēsturi un vērtēja filozofiskās kustības vēsturiski. Lielākajā daļā kontinentālās Eiropas joprojām ir ierasts filozofiju mācīties skolā, universitātē un no grāmatām, apgūstot šī priekšmeta vēsturi. Patiesībā, neraugoties uz parasti pieminēto atšķirību un opozīciju starp analītisko filozofiju un tā dēvēto kontinentālo filozofiju, dominējošais filozofijas veids Eiropā (kā arī citviet pasaulē, piemēram, Dienvidamerikā un Japānā) nav kontinentālā filozofija, bet gan filozofijas vēsture. Vai analītiskā filozofija pievienojas šai tradīcijai un zaudē savu atšķirīgo identitāti? Domāju, ka ne, divu iemeslu dēļ. Viens ir tas, ka neviens filozofs analītiķis neuzskata, ka analītiskā virziena filozofi, pētot analītiskās filozofijas vēsturi, aizstāj filozofiju ar tās vēsturi. Tā vienkārši ir vēsturiskās tradīcijas vairošana un padziļināšana, ko ar ievērojamiem panākumiem dara filozofijas vēstures pētnieki analītiķi, kā arī citi visos vēstures periodos no senajiem laikiem līdz mūsdienām. Otrs iemesls ir tas, ka sava priekšmeta vēsturi pētošie filozofi analītiķi ne vien reģistrē vēstures faktus, bet arī mācās no pagātnes filozofu panākumiem un neveiksmēm, lai palīdzētu mūsdienu filozofiem, kuri nav vēsturnieki, atkārtot panākumus un izvairīties no neveiksmēm. Vēsture tiek pētīta nevis pašas vēstures dēļ, bet arī — lai tā kalpotu ārpusvēsturiskai patiesībai (pieņemot, kā es to daru, ka patiesība stāv ārpus vēstures). Modernās analītiskās filozofijas spēks ir tas, ka tā vairāk apzinās vēsturi, un tur, kur filozofi imitē zinātniekus, pieņemot, ka viņiem jāņem vērā tikai dažu gadu veci sacerējumi, tiem ir lemts atkārtot pagātnes kļūdas.
Ir vēl viens iemesls, kāpēc filozofiem analītiķiem jāapzinās vēsture. Viņiem jāzina, ka pēdējos divos gadsimtos un arī pēdējā gadsimtā neanalītiskā virziena filozofi ir devuši labu un interesantu filozofiju. Šopenhauers par mūziku, Nīče par patiesību, Vaihingers par fikcijām, Lotce par loģiku, Konts par zinātnisko metodi, Brentano par tīšumu, Huserls par mereoloģiju, Meinongs par ontoloģiju, Ērenfelss par vērtību, Mahs par zinātnisko reālismu, Heidegers par artefaktiem un kategorijām, Sartrs par emocijām, Merlo-Pontī par prātu un ķermeni nav mazāk interesanti un izprotoši par Ramseju par patiesību, Karnapu par iespējamību vai Poperu par zinātnisko metodi. Tādi Brentano studenti kā Štumpfs, Martī, Meinongs, Ērenfelss, Huserls un Tvardovskis bija lieliski filozofi, tāpat kā savukārt viņu studenti. Getingenas fenomenologu, arī tādu izcilu filozofu kā Ādolfa Reinaha, Johannesa Dauberta un Romāna Ingardena darbi pirms Pirmā pasaules kara var sacensties ar mūsdienu filozofu analītiķu darbiem gan precizitātes, gan teorētiskās intereses ziņā. Šie filozofi netiek uzskatīti par analītiķiem galvenokārt tāpēc, ka tam sekoja lielā mērā nejaušais dalījums starp analītisko un kontinentālo filozofiju. Piemēram, Reinahs izgudroja runas akta teoriju gadu desmitiem pirms Ostina, lietu stāvokļa teoriju pirms Vitgenšteina un sociālā akta teoriju ilgi pirms Sērla. Viņiem gan bija domstarpības ar viņu analītiskā virziena laikabiedriem, piemēram, Ingardens nepiekrita loģiski orientētajiem Varšavas skolas filozofiem, taču šīs domstarpības nebija lielākas par tagad pastāvošām starp filozofiem, kuri visi neapšaubāmi tiek uzskatīti par analītiķiem.
Tādējādi ne visa labā filozofija ir analītiska un ne visa analītiskā filozofija ir laba. Man nav jānosauc vai jācitē slikta analītiskā filozofija, lai to pierādītu. To var pierādīt statistiski. No visiem filozofijas skolotājiem, kādi ir bijuši pasaules vēsturē, vairāk nekā puse tagad ir dzīvi. Tāpēc caurmērā viņiem jābūt daudz mazāk izciliem nekā labākajiem pagātnes filozofiem. Tāpēc ir daudz ļoti viduvējas filozofijas, un lielu daļu no tās sarakstījuši filozofi analītiķi, pat ja vidējais standarts varētu būt augstāks nekā pagātnē.
Ir īpaši grēki, kurus veicina profesionālā filozofija, it īpaši tās analītiskais variants. Viens ir tas, ko Maligans, Saimonss un Smits 2006.gada rakstā Kas noticis ar mūsdienu filozofiju? dēvē par horror mundi, bailēm no pasaules. Daudzi filozofi analītiķi apgalvo, ka filozofija īstenībā ir a priori disciplīna, kas nodarbojas ar konceptuālām iespējām un ir imūna pret neērto reālās pasaules faktu atspēkojumiem. Tas veicina nereālo teoriju uzplaukumu, piemēram, uzskatu, ka nav sarežģītu objektu, vai pretēji — ir tikai viens objekts. Šāda teorija atgādina pirmssokrāta filozofu patvaļīgos izdomājumus. Tā ir ne vien zaudējusi saikni ar veselā saprāta patiesībām, kuras, kā to ieteica Mūrs, ir drošākas par jebkurām filozofiskām tēzēm; tā sarāvusi saikni ar zinātnēm, kuras pētī pasaules dabu. Ir vieglāk un tīrāk pētīt iespējamās pasaules vai neizteiksmīgu elementu mereoloģiskās summas, nekā bieži vien juceklīgo un sarežģīto realitāti ap mums. Specializācijas un skaita dēļ profesionālie panākumi analītiskajā filozofijā tiek gūti, nevis saistoties ar šo juceklīgo un sarežģīto realitāti, vēl jo mazāk runājot ar īstiem zinātniekiem un praktiķiem, bet gan piešķirot jaunu niansi kādai filozofiskai mīklai, kas tiek šurpu turpu apspriesta daudzajos specializētajos žurnālos, kuri tiek izdoti šim nolūkam.
Šajā lekcijā es kritizēju analītisko filozofiju par tās tendenci ieslēgties sevī un ignorēt plašāko pasauli. Patiesībā tā plašākā pasaule raugās uz analītisko filozofiju — kā atrautu no reālās pasaules rūpēm, kā nenozīmīgu un ezoterisku. Šāda reputācija daļēji ir pelnīta, bet tikai daļēji. Modernie analītiskā virziena filozofi daudzās valstīs ir gatavi izteikties par publiski apspriestiem jautājumiem, sākot no cilmes šūnu pētījumiem līdz terorisma apkarošanai, un piedāvāt nopietnu informētu padomu. Piemēram, Lielbritānijā mums ir Mērija Vornoka, Rodžers Skratons, Entonijs Greilings, Saimons Blekbērns. Tāpat austrāliešu filozofa Pītera Singera vārda pieminēšana vien var paaugstināt temperatūru daudzās auditorijās.
Kā vislabāk nodarboties ar filozofiju? Vai ir nopietna alternatīva analīzei kā vismaz centrālajai filozofijas metodei? Filozofija joprojām ir mēģinājums atklāt visfundamentālākās realitātes īpašības un visfundamentālākās patiesības par to un mūsu vietu tajā. Sava pamatīguma un vispārīguma dēļ tā prasa gan visabstraktākos, gan visvispārīgākos jēdzienus un visfundamentālākos pamatatzinumus, un, tā kā tos nevar nolasīt no empīriskās vai formālās zinātnes, tie arī nevar būt acīmredzamā pretrunā ar šīm zinātnēm, nebaidoties zaudēt saikni ar realitāti. Nepieciešamajās metodēs ietilpst pārdomas par veidu, kādā mēs izzinām un pārstāvam realitāti, un tāpēc ir svarīga analītiskās filozofijas interese par valodu un tās semantiskajām attiecībām, kāda tā bijusi labā filozofijā kopš Platona. Taču mēs vairs nevaram bez ierunām pieņemt, ka starp valodu un pasauli valda iepriekš noteikta harmonija, kā mēs to atrodam Aristotelī, Leibnicā vai Vitgenšteinā. Mēs acīmredzami esam spējīgi, kā to liecina mūsu izdzīvošana un panākumi kā sugai, uzzināt pietiekami daudz par pasauli, lai būtu pārliecināti, ka mums ir vismaz praktiska izpratne par dažām tās nozīmīgākajām īpašībām. Taču zinātnes progresam kopš XVII gs. mums jāliek apzināties, ka pasaule ir daudz dīvaināka vieta, nekā veselais saprāts un ikdienas praktiskā mijiedarbība ar to liek tai izskatīties. Pieņemot, ka pasaule mums ir saprotama, vai mēs īstenībā labi saprotam to vai ne, mums jāmēģina formulēt jēdzienu sistēma, ar kuru attēlot to un izskaidrot tās pamatiezīmes. Tas nenovēršami izraisa savu daļu neanalītisku minējumu, grandiozu un drosmīgu pieņēmumu, kurus var netieši pamatot vienīgi ar to visaptverošiem panākumiem lietu jēgas noskaidrošanā. Mums jābūt gataviem varbūtībai, ka jebkura šāda shēma ir daļēji nepareiza un to vajadzēs pārskatīt pieredzes, argumentu un spriešanas gaismā no ticamām premisām līdz nepievilcīgiem secinājumiem. Sava loma ir loģikai un argumentam, konceptuālai apsvēršanai, skaidrībai un intersubjektīvai kritikai, kas ir analītiskās filozofijas īpašības un vērtības. Jāmācās vienlaikus būt godkārīgiem un atturīgiem: mērķēt augstu un sagaidīt neveiksmi. Grūtības ir tik lielas, ka mums nav jābūt pārāk lepniem pieņemt palīdzību no jebkura avota: vēstures, citām tradīcijām, laikabiedriem un līdzstrādniekiem, citām zinātnēm, daiļliteratūras un domu eksperimenta un prakses. Ja mēs to darīsim, mēs nodarbosimies ar analītisko filozofiju, taču ne šaurā nozīmē. Šo ideālu atzinuši daudzi filozofi analītiskās tradīcijas iekšienē un ārpus tās. Kā savus pēdējos vārdus par analītisko metodi, arī kritiku par fantastiskajām shēmām, kuras mūsu dienās attiecas uz daļu analītiskās filozofijas, es izraudzījos (un pilnībā pievienojos) citātu no mana tipa Philosophus analyticus parauga, no lieliskā programmatiskā raksta, kas tika pasniegts nevis angļu, bet gan franču valodā 1911.gadā un iepazīstināja ar loģisko atomismu: Bertrāna Rasela Analītiskais reālisms (Le réalisme analytique):
"Filozofijā ir bijis pārāk daudz varonīgu risinājumu; detalizēts darbs bieži tika atstāts novārtā; ir bijis pārāk maz pacietības. Kā savulaik notika fizikā, tiek izgudrota hipotēze un uz tās uzbūvēta dīvaina pasaule, neviens necenšas salīdzināt šo pasauli ar reālo pasauli. Īstā metode filozofijā, tāpat kā zinātnē, būs induktīva, pedantiska un neuzskatīs, ka katram filozofam pašam jāatrisina katra problēma. Tā ir metode, kas iedvesmo analītisko reālismu un, ja nemaldos, ir vienīgā metode, ar kuru filozofijai izdosies gūt rezultātus, kas ir tikpat pārliecinoši kā zinātnes gūtie.
http://www.diena.lv/lat/politics/viedokl
http://www.diena.lv/lat/politics/viedokl
Manuprāt, labs raksts, kurā ir mēģinājums noskaidrot atšķirības starp t.s. analītisko un ne-analītisko filosofiju.
Comments