Karogs
I.Kolmane par "Karoga" nākotni - Delfos.
Rezumēšu viņas argumentu:
Karogs padomju laikos bija platforma brīvībai, tāpēc to visi pirka. Kapitālisma apstākļos, kur visu nosaka pieprasījums-piedāvājums, tādus žurnālus kā Karogs pērk "minoritāte" - 10%. Ja šo žurnālu neizdod, tad minoritātei vajadzētu paust sašutumu par pārkāptajām tiesībām un atņemto produktu. Neskatoties uz to, ka žurnālu lasa 10%, tas ir vajadzīgs, jo ir darbarīks, kura pielietojuma rezultāts nav redzams īstermiņā, bet ilgtermiņā. Pat vēl vairāk, ir vajadzīgi vairāki šādi žurnāli. Citāts: "Periodisks izdevums ir obligāts posms ikkatras nacionālas kultūras un jo sevišķi rakstniecības infrastruktūrā, jo rakstniecībā periodika ir darbarīks, instruments, nevis tikai kritikas platforma, kā tas mēdz būt vizuālajā mākslā, dramaturģijā vai mūzikā." Tādējādi Kolmane apelē pie nacionālas kultūras kā nosacījuma, kāpēc Karogs būtu jāizdod.
Iemesls, kāpēc minoritāte neceļ iebildumus, ir tas, ka, iespējams, Karogs nemaz nav auditorijai paticis, jo tajā publicējušies pārāk atšķirīgi viedokļi. Tas tikai pastiprina viņas tēzi, ka nepieciešami vairāki literatūras žurnāli, jo tas vairotu konkurenci, kas savukārt padarītu kolorītāku un auglīgāku kultūrainu. Žurnāls būtu arī noderīgs izdevējiem, jo jau iepriekš ļautu atfiltrēt kvalitatīvos rakstniekus no nekvalitatīvajiem. Noslēgumā, atkāpjoties no pozīcijas, ka valstij būtu jādod nauda Karoga izdošanai, Kolmane apelē pie auditorijas "mātišķuma", kuram būtu jāvēlas izauklēt dzejnieki kā bērni, lai tie iegūtu Nobela prēmijas.
Daži jautājumi:
- Vai tas nozīmē, ka Karogs ir "izbeidzies", jo tam nebija konkurentu?
- Vai apelācija pie nacionālās kultūras un ilgtermiņa vajadzībām ir samērīga ar prasību pēc finansējuma literatūras žurnālam?
- Cik vietā ir apelācija, ka visi vēlētos ziedot naudu vienam, lai pēc tam, pateicoties šim vienam (Nobela prēmijas laureātam), varētu gūt kādu labumu (pat ja tikai nacionālu lepnumu un valsts atpazīstamību)?
- Galvenais jautājums - kāpēc kādam šodien ir jāmaksā par to, kas tikai iespējams dos labumu nākotnē, turklāt tā utilitārais labums nav skaidri saskatāms?
Pirmais - Kolmane norāda uz to, ka viens no iemesliem, kāpēc Karogs kļuvis neinteresants, ir bijusi žurnāla visaptverība - dažādi žanri, dažādas paaudzes utt., kas, iespējams, nav pietiekams, taču ir izrādījies nepieciešams nosacījums tā bankrotam. Vismaz, tā es sapratu, ka Kolmane uzskata, balstoties uz šo citātu: "Cenšoties aptvert visu, tu, visticamāk, nepatīc nevienam, jo pat "Karogā" publicēts autors var sapīkt, atrodot sevi vienos vākos ar gluži nepieņemamu kolēģi. Situācija būtu normāla, ja šejienes literatūras periodikā valdītu gan konkurence, gan sadarbība." Līdz ar to tas nav salmu vīrs.
Otrais - tā ir Kolmanes retorika, taču man tā nešķiet pietiekami spēcīga, lai pamatotu žurnāla nepieciešamību. Kāpēc? Tāpēc, ka ir parādības, kas apliecina nacionālās kūltūras vērtības mazināšanos, piemēram, tā pati migrācija.
Par trešo es piekrītu.
Ceturtais - literatūras žurnāla atbalstīšana tomēr atšķiras no savas vai bērna izglītības atbalstīšanas. Ir nodarbes, kuru iespējamais labums, ieguvums no tās, nākotnē ir skaidrāk saskatāms nekā citām nodarbēm. Tā kā es neuzskatu, ka tas ir pilnīgi garām.
Un beigās - ja jau reiz runa ir par nozares kvalitātes celšanu, tad kāpēc jaunajiem censoņiem būtu jāmaksā honorāri? Lai tas būtu viņiem kā darbs citu darbu vietā, un lai tas būtu kā motivators? Vai tu centies rakstīt kvalitatīvākus filosofiskos rakstus tāpēc, ka tev par to maskā vai arī tāpēc, ka tu pats gribi uzlabot savu, ja tā var teikt, kā filosofa kvalitāti. Vai būt literātam ir darbs, kas jāatmaksā no valsts līdzekļiem?
Kāds risinājums? Karogu varētu pārņemt savā apgādībā kāda grāmatu izdevniecība vai arī Karogam varētu uzrasties tā mērķauditorijai atbilstošs sponsors, kuram izdot Karogu pa saviem līdzekļiem būtu goda lieta. Un ja šis sponsors būtu gatavs maksāt honorārus un autoratlīdzības, ok - lai tas notiek.