Solaris

Paldies, šis ir krietni ērtāks dizains.

Es pievienojos tavai domai "konfrontēt šos abus jēdzienus - intelektuālis/inteliģence" un apšaubīt "inteliģences" lietderīgumu. Taču, lai to darītu, ir jāoperē ar kādām konkrētākām definīcijām, nekā tas video rullitis piedāvā. Līdz ar to manas piezīmes mērķis bija mēģināt kaut kā noteikt jēdziena saturu. Pirmais impulss bija iebliezt tur kaut kādu subjektīvu, intuitīvu nojausmu, tādēļ es nebūt negaidīju, ka šie formulējumi tiks uz urrā pieņemti.

Ar profesionāli domāju 1) variantu - to, kurš specializējas viedokļu un ideju radīšanā. Ar "viedokli" vai "ideju" (vai tavā variantā - tēzi) es saprotu konkrētā cilvēka individuālo skatījumu/vērtējumu par kaut ko, vai arī pamudinājumu kaut kā rīkoties, kam izskanot publiskajā telpā potenciāli var izrādīties liels atbalstītāju loks.

Par racionalitātes trūkumu arī piekrītu un tieši tas mani visvairāk kaitina tajos, kuri sevi dēvē par "inteliģentiem". Taču arī tie, kas sevi dēvē par "intelektuāļiem" (vai pseido-intelektuāļiem, kā RL redakcija) šajā ziņā nav labāki - tāpat muld kā pa ķešu. Man liekas, ka tas ir tāpēc, ka nekādus argumentus neviens no viņiem negaida, tieši otrādi, no viņiem gaida kvēlu retoriku iz "nācijas sirdsapziņas" (klasiskais modelis) vai "ironiskā dekadenta" (jaunais modelis) arsenāla.

Saistībā ar filosofiju par šo parādību reiz lieliski paironizēja Ījabs:

"Šis “domāšanas” fetišisms un filosofa pašpasludināšanās par kādu abstraktu sabiedrības eliti iet roku rokā ar citu fenomenu – proti, ar pārliecību, ka filosofijai ir jābūt principiāli nesaprotamai un neskaidrojamai. Tai vienmēr ir vairāk darīšanas ar meditāciju, nevis ar argumentāciju. Nīče savulaik pārmeta saviem tautiešiem vāciešiem, ka viņi izteiksmes neskaidrību “godājot kā tikumu”. Šis pats pārmetums laikam nebūtu nevietā arī daudzviet postkomunistiskajā Austrumeiropā. Filosofs šeit bieži nedrīkst izvirzīt nevienu daudz maz skaidru tēzi, par kuru varētu diskutēt ar normālu veselu saprātu apveltīts cilvēks, kurš neuzskata sevi par piederīgu kādai mistiskai “domāšanas” brālībai. Tā vietā viņam ap sevi ir jāuzbur tāda kā izredzētības migliņa, kuras aizsegā jebkuros pārpratumos ir jāvaino klausītāja vājā izpratne, nevis runātāja acīmredzamais argumentācijas deficīts un blefošana."