Глаза у меня добрые, но рубашка смирительная.

Vai ir lokāls veids kā iesūdzēt Latvijas valsti tiesā par to, ka tā administratīvi cenzē internetu, neļaujot piekļūt arbitrāri izvēlētām lapām vai domēniem? Sen nav pārlasīta Satversme, bet esmu diezgan drošs, ka tiesības uz cenzūru laicīgajiem vietvalžiem tā nepiešķir, bet mēs jau zinām kādi nodevēji un svešu varu kalpi ir Sartversmes tiesas tiesneši, kuri spriež tā kā īslaicīgā politiskā vara pasūta. Vairāk interesē kaut kādi civiltiesiski loophouli. Laik, es nevaru izmantot savu lapu, vai akkauntu, kas ir situēts cenzētā vietā un jūs man nelikumīgi nodarījāt zaudējumus.

Dabiski, es tam visam varu piekļūt caur tor, proxy vai vpn, bet kāpēc man būtu jāpielieto papildus apkārtceļi, lai izbaudītu tās tiesības, kuras man jau ir. Šajā gadījumā ierēdņi vienkārš rīkojas kā noziedznieki, liedzot man darīt to, kas man, kā pilsonim jau piešķirts pēc pamatlikuma.

Man patīk ieteikt kādam filmu un pēc tam skatīties to vēlreiz. Tajā brīdī filma vairs nav tikai stāsts uz mana ekrāna, bet arī saruna ar to cilvēku, kurš to skatās.

Kaut kad sagribēju attaisīt Cibu, bet viņa - out of service. Laikam fjokla ar savu skaļo atpakaļatgriešanos kaut ko salauza :D Sabēdājos, ka liela daļa manas dvēseles, kas te ielikta, pazudīs nebūtībā. Gluži kā mana tīņu dienu fiziskā dienasgrāmata, ko nekādi nevaru atrast, un tagad nožēloju, ka neiznīcināju personīgi. Tajā rakstīju visu, bez filtra, tikai sev. Un vēl atceros, kā kūmiņš teica, ka sadzedzināja savas un es vēl pie sevis padomāju "ak dievs, sadedzināt? NEMŪŽAM!!!". Njā.

Nu vārdu sakot, Ciba atkal kaut cik darbojas, bet sapratu, ka te galīgi nav nekādas mūža garantijas, tāpat kā maniem blogiem, kas ir bijuši blogiem.lv, myspace.com, utt. Vesels lērums, kas zudis nebūtībā.

Sāku meklēt alternatīvas - un atradu jauku lietotni Diarium, ir gan uz app, gan datorā (datorā 15 eur mūža licence) un vēl var sinhornizēt ar mīļāko mākoņkrātuvi pēc izvēles. Tad nu brīvdienas pavadīju, pārkopējot manuāli katru savu Cibas ierakstu, no visiem žurnāliem (arī alter-ego :)). Sanāca absolūti negaidīts trip down the memory lane, gan par labām dienām, gan par sliktām, gan par to cik traks tīnis biju jaunībā. Maksimāliste :)

Un vispār ārprāts, sāku Cibu pirms 20 gadiem!!! :o

Un tā ir daļa no manis, tas, kas mani, līdz ar citiem dzīves notikumiem līdz šim brīdim, ir veidojis par to kas tagad esmu. Un ir labi, labi sanācis :) Man pašai prieks par to, kur esmu, un kā izaugusi - pat ja līdz šim brīdim vajadzēja vairāk gadus nekā es būtu vēlējusies.

Vārdu sakot, dublēšu ka šo ierakstu savā dienasgrāmatā, turpināšu meklēt savu veco, fizisko, un apsolīšu sev, ka rakstīšu biežāk. Nu vismaz reizi mēnesi - jo kā savādāk pēc tam pašreflektēt?

Gribu bezrūpīgas vasaras, kurās vienkārši vaibot ar kādu un klausīties mūziku, nu gluži kā šajā videoklipā. Un cik ļoti šie dziesmas vārdi ir mana Tēvreize:

Marakesha ar visadiem piedzivojumiem, sezam Riada Boussa brokastiis

1.nedelja beigta - nespeju ticet ! bet
- zero alkohols
- normala esana- 3 skivji un snaki katru dienu,
- protein-based viss un skaitam kalorijas, bet bez bada- vispar 3 lieli skivji ietilpst tais 1200- 1500kcal
- minus 2.6 kg
- pie tam atradu labu dietologu, ar 3d body scan mashinu un humoriigu
- tievums es jau naaku :)

Ps brokastis te protams bija karbu Niagara
Es dabuju no ta visa:
- 1 varita ola
- 3 mazie kausetie sierinji 3stura iepakojumos
- kafija ar pienu
- bet nav slikti! 290 kcal/ 18gov/ 2g oh

Atceros, kā vairākos mirkļos pie sevis nodomāju "šo mirkli es noteikti gribu atcerēties un atcerēšos" un neko neatceros, protams.

Džeks, tas kas Londons

«Demokrātija — muļķu sapnis. O la la, mana dārgā, demokrātija ir meli, lai uzjautrinātu darba zirgus un ra­dītu tiem labu omu. Kad tie sāk pagurt no lielām pūlēm un grūtībām, viņus pierunā paciesties un izturēt, stāsta viņiem par zemi viņpus mākoņiem, kur tie dzīvos vienos priekos un laimē, bet gudros tikmēr cepinās uz mūžīgas uguns. Ak, kā gudrie gan būtu smējušies, to dzirdot! Kad meli jau bija izlietoti un vairs nelīdzēja un cilvēki sāka sapņot par demokrātiju, gudrie parūpējās par to, lai tas tiešām arī paliktu par sapni, nekas vairāk kā tikai sapnis. Pasaule pieder lielajiem un gudrajiem.»

/Mēness ieleja

Tā besī šitie manipulatori - uzdodu jautājumu Vai... uz kuru var atbildēt ar Jā vai Nē. Bet atbildes vietā saņemu - nu mēs te jau par to izrunājām (un nē tie mēs neesam es un tu)... Dude, vnk atbildi uz tiešu jautājumu ar tiešu atbildi :D Tagad dzīvos pārliecībā, ka atbilde ir sniegta, bet es ne jā ne nē tā arī nesagaidīju :D

Vai jums ir padoms par laipnu atsaucīgu meistaru, kuram es varētu palūgt līdz svētku cepešiem salabot salūzušo tvaika atsūcēju? Getapro nepalīdz.

Vai kāds atceras visu tekstu tai versijai, kur piedziedājums ir:
"Zem eglītes mazs zaķītis
Ar stroķiem droši rīkojas,
Un dažu brīdi dusmīgs vilks –
Pif paf! –
Ar lodi pierē krīt."

Pēc principa, ko lieto dzeltenā presē, – "Mūziķa ģimene papildinājusies ar jaunu ģimenes locekli", "Aktierim sēras, mūžībā aizgājis ģimenes loceklis" – šai gadījumā virsrakstam vajadzētu būt "Pacientes ģimenes locekļi smagi sakož medmāsu".

https://www.tvnet.lv/8380951/video-medmasai-vizites-laika-salacgriva-uzbruk-suni-sieviete-smagi-sakosta

par foršāko filmu, kuru noskatījos pagājušas nedēļas nogalē

"billy bathgate" no deficīta kinopieredzē, 1991.g., režisors Roberts Bentons (kurš "Krāmere pret Krāmeri"), scenārists Toms Stopards (kurš tad vēl scenārijus rakstīja ķinītim), aktieri vispār kaut kādi ļoti jauneklīgi - Kidmena turpar skuķis vēl pirms rinoplastikas, Brūsu Vilisu noslīcina pirmajā trešdaļā, Dastins Hofmans vispār absolūtākajā praimā, Bušemi vēl rojālajos titros neuzrāda

vienīgais čuvaks ar pieredzi liekas Tucci Gang varonis (no steitenainlandas karaļā dziesmas šajā sakarā "viņš ir precējies ar Emīlijas Blantas māsu / un tas ir gandrīz tāpat kā ar Emīliju Blantu!!!"), Lī Stenlijs Tuči, kurš vienmēr un visur izskatās uz gadiem 50, arī bērnībā, un arī tagad, kad viņam laikam jau ir pāri 120.

ļoti iesaku

Vakar trolejbusā ielec divi narkomāni, katrs paķēruši pa kastei ar kādu skaistumkopšanas aparātu – fēnu, masāžas pistoli vai ko tamlīdzīgu. Viens no viņiem tūdaļ, drudžaini plosīdams, sadīrā iepakojumu, lai novērtētu, kas tur ir iekšā, otrs, skaidrākais, sāk rāties - kam tu tagad to pārdosi, ja kasti esi saplēsis? Pirmais nolamā kasti, biedru un situāciju un atslien pret sienu kājas, atklādams pasaulei zilumainos stilbus.
Un es domāju – nez ko viņi tik veiksmīgi tādi nepieķerti ir apzaguši un par to, cik patīkami tomēr braukt ar velosipēdu. Un treškārt nodomāju – ja es būtu profesionālāka rakstītāja, tad būtu nopētījusi gan to, kas patiesībā ir tai kastē, gan kas viņiem mugurā, gan kā kurš izskatās, gan novērtētu balss tembru utt. Detaļas piešķir tekstam garšu.

Nopirku biļeti uz Mongoliju.
Tad jau viss būs labi.

kā viņš netiek vaļā no akcenta

Vakar slēdzelējot TV kanālus, uz īsu brīdi uzslēdzu "Kailo pievilcību", tur kādai lezbietei bija piedāvājums izvēlēties no div"ām" partner"ēm", nezinu, vai iepriekš viņai jau bija iespēja novērtēt visu "pievilcību", un varbūt viņa bija "bi", un vārdus arī neatceros, bet pieņemsim, ka šova vadītāja prasa: "Nu tad tu izvēlēsies Elizabeti vai Annu?"
"Elizabete" ar milzu žokli, bez pupiem, toties ar pautiem un peni. Nabaga "Elizabete" palika bešā, lai gan "viņai" taču būtu priekšrocības, "divi vienā".

Kāds būtu nākamais šovu līmenis? Konkurss par to, kurš kuru kvalitatīvāk apmierinās manuāli, orāli, anāli un vagināli?

Vēl skatos un brīnos par sarkano paklāju kailajām kleitām (un vīriešu versiju - treniņtērpu ar peni).

Kāds varētu būt nākamais tērpu līmenis? Priekšā piekārta lupatiņa vai bambusa uzmava, paziņojot, ka tas ir nacionālais kostīms un svinīgās valsts mēroga pieņemšanās taču drīkst ierasties tautastērpā?