"rītausma aizskalo visu prom. ir jauna diena, mīļā. gaisma jau uzaususi, mūsu mīļās zvaigznes izdzēsusi, taču neskumsti par to. es naktī vēroju kā tu guli - ar viegli pavērtām lūpām. es glāstīju tavus pirkstus, nedaudz baidījos no tā, ka tu, mana ilūzija, varētu kādreiz izdzist. un mīlēju, ak, dievs, kā mīlēju. un mīlēšu, kad iziešu pa durvīm. tu tikai nebaidies, mēs aizvien esam uz sava mākoņa, zeltainas gaismas lutināti. rītausma aizskalo visu, bet ne mani, ne tevi ne mūs.
šai bija jābūt īsai zīmītei. es aizgāju pēc kafijas.
Anrijs "

mazais, mīļais jociņš ilzei. man jāiet gulēt, bet es neaizmigšu.

man vairāk vajag dzīvot vienai. vienmēr, kad man ir iedvesma, blakus cilvēki to, protams, nepamana, jo viņiem, ko tādu grūti saprast. viņi nesaprot un nocērt man to iedvesmu, ar savām runām liek bēgt uz citu telpu, liek man justies ļoti svešai. tad es sēžu virtuvē un rakstu, kamēr citus nedzirdu. vēl man naktīs ir nedaudz miera, ar to pietiek, lai kaut ko uzrakstītu. bet tomēr - man vairāk vajag būt vienai.

šai dienā bija, kas tāds kā gaišuma man pietiks kādam laiciņam. satiku cilvēkus, kurus varu saukt par labākajiem draugiem. jā, protams, visi apgalvo, ka tik daudz labāko draugu kā man nevar būt, taču es nespēju viņus visus neuzskatīt par labākajiem draugiem. tie, kas ir pavisam ļoti, tie jau ir sirdsdraugi, vai tad ne?
tātad, satiku savus labākos draugus - savus bijušos kursa biedrus, cilvēkus, ar kuriem nomācījos piecus gadus. es nopietni esmu iemīlējusies savā santā, tagad arī mārītē un mūsu meiteņu mīlestībā. un oskara bizīšu matos un edwīnā, kas mani apskaujot pacēla (man patīk, kad tā dara. ļoti) viņi ir tik sasodīti forši, par labu preiļiem, droši vien par labu arī man. mēs visi mīļi sēdējām dīvāniņā. ā, un, protams, satiku savu raivo. viņu es arī traki mīlu. tā ir pat tāda kā ģimene. viena no manām visām. lovīte.
un manī aizvien ir tā siltā sajūta, kas radās stāvot autoostā, turot savas meitenes un jūtot kā santas mati mīksti sitas sejā.

un, piedot, es trešo reizi nogalināju Viktoriju. parādīšu tev, mazā. piedoT.

esmu nopietni iemīlējusies arī savā Annas dziesmā

man atkal no pārpūles ir sastiepta kāja, noberzts starp pirkstiem, griežās galva, es kliboju, BET aizvien jūtos laimīga.
nē, es vakar nebiju piedzērusies, necīnījos ar asfaltu un šodien man nav pohu, es vakar darīju, ko labāku. (sun) mēs gājām uz Aglonu! neteikšu, ka ceļojums bija ar svētiem nolūkiem, jo mums tas nemaz nepiestāvētu, taču, sasodīts, man patika! pietam, varētu teikt, ka mēs sasniedzām mērķi. nogājām 20 km, bet pie lielā krusta apļa šausmīgi neplānoti un strauji ielēcām autobusā.
kompānija bija ļoti patīkama - mazā, foršā Gita, dullā Līwa, mana Blondā māsa, stulbais Imīts jeb ģonga (neviens nezina kā tas jāraksta), mīļais Gatis (ne tas, kas ir šausmīgi riebīgs un dumjš, un dzīvo ar mani vienā mājā; cits) vakarā arī tas Gatis, kas dzīvo ar mani vienā mājā.
ejot Līwa priecājās, ka nu viņai būs par ko stāstīt. tālab viss tika pierakstīts, lai neaizmirstās - "kazas, beigta varde, sapuvis ābols". nu, tiešām būs par ko stāstīt!
visforšāk mūsu gājiena laikā bija tad, kad sāka riktīgi šausmīgi līt. mēs izmirkām, kā latvieši mēdz teikt, līdz pat kaulam, taču tā vai tā nemitīgi smējāmies. bet saulīte mūs tā vai tā pēc tam izžāvēja. (sun) paceļam atklājās, ka mana mīļā māsa ir vēl blondāka nekā līdz šim pierādījās. teksti, kas nāca pār viņas lūpām pārspēj pat manus kartupeļus, kas spārdās.
vēl bija dīķītis ar gulbi, tas man ļoti iespiedies atmiņā, jo tur tapa šis diologs:
-Tas gulbis ir dzīvs?
-Nē, ar bačām darbojas.
-Kāds ar talvadības pulti krūmos tup, tāpēc viņš kaklu groza.
Aglonā beigās, protams, nonācām. gājām uz lielajiem svētkiem pie Bazilikas. skaidra lieta, ka tajā visā pat neticīgais var just svētumu un ko debešķīgu, taču, man šķiet, ka es vairāk kā māksliniecisks cilvēks jutu bijību pret to skaistumu un mieru, kas nolaidies pār 10 tūkstošiem cilvēku. sveces, mūzika, negaisa debesis - tā ir sajūta! un es eju ar savu svecīti rokās, cenšos nosargāt no vēja un paliek ļoti silti.
varbūt kādam, lasot trešo rindkopu radās jautājums kāpēc Imīts jeb ģonga ir stulbs? nu, pirmo reizi viņš pazuda - mēs jutāmies nedaudz vainīgi, bet, kad tas muļķis bez telefona otro reizi pazuda un nenāca atpakaļ, mēs jau palikām dusmīgi. pats labākais - ka viņš pats aiziet pirkt savu cukurgailīti, nenāk atpakaļ, un, kad mēs aizejam vēl dusmojas. dōh.
Gatis (Mīļais Gatis) gan ir baigi forš. viņš man iedeva savu lielo džemperi un neļāva Gitai nest smagās somas. ^^
pēc pasākuma pie Bazilikas mums bija jāiet (atkal) uz Jaunaglonu. iet naktī caur tumsu, kājām ieslēgtām autopilotā ir baigi forši. es visu laiku smējos. piedevām mana māsa tik dumi skrēja, ka es gandrīz kritu nost no kājām smejoties.
-Es nekā neredzu.
-Es gan visu atšķiru. māja, māja, bērzs, koks, krūmi, trakais ar motorzāģi, bērzs, māja...
un, mīļā pasaulīt', kā mēs priecājāmies ieraugot mana tēta mašīnu. māsa pat nobučoja kapotu. visi astoņi sakāpām iekšā un braucām uz vietu, kuru nu uzskatīšu par savām piektajām mājām - Rušonu. tā pirts bija mūsu siltais patvērums ar ēdienu. tur vakarā bija nežēlīgi jauki lēnām dzert koktēli, runāties.
-Labi, par spokiem, citplanētiešiem un līķiem esam jau runājuši... tagad kaut ko normālu?
Gatis saka, ka mūs, cilvēkus, vada citplanētieši, kas ir mazi tārpiņi pie playstation 2. nu, mēs esam tādi kā sims spēle.

protams, nekad es nemācēšu to visu tā aprakstīt kā bija, bet man patika - gājiens, cilvēki ar mani, Aglona, Rušona, pat šī diena.

p.s. I fall in love with nip/tuck again.

šoreiz ļoti ilgi ņēmos, lai saliktu astoņas ikonas, kas man patīk. gala secinājums - pēdējā laikā esmu kritusi uz atsevišķām sievietes ķermeņa daļām. mugura, vēders, bet it īpaši kājas.
un, patiesībā, man ir vēl daudz skaistu 100x100 bilžu, tikai visas diemžēl uzreiz nav iespējams salikt.

vesels ieraksts veltīts bildītēm? vakar dziesmai? oh, jūtams, ka esmu Preiļos.

ārā ir tik karsts, ka es sāku uzvesties dīvaini un dziedāju "dzin dzin dzin dzin lieli svētki ziemelim". tas viss un vēl nedaudz vaļājoties pa grīdu.

es esmu iemīlējusies.
pasavam. bet es zinu, ka tā mīl daudzi.
un tu esi zāles. visiem.

man apnika sēdēt mājās, gaidot uz datoru vai gultu, tāpēc izgāju pastaigāties. protams, gāju uz parku/kapiem, kas te tuvumā. tur ir tāda drūma noskaņa, klusums, kapliču melnās ieejas, kas ļoti biedē, bet vēl tur ir... ak, kas tur tik nav. skaistā eņģeļa skulptūra bez galvas. visi garāmgājēji neko tādu tur neredz, taču es apstājos un skatos uz tām smalkajām rokām, aplauztajiem spārniem... kaut kas, tāpat kā visos turpmāk minētajos objektos, iedveš bijību. nedaudz savāda sajūta stāvot blakus, it kā tur visur būtu biedējoša, bet skaista dzīvība.
un, protams - melnais obelisks. gluži tāds kādu iztēlojos, lasot savu mīļāko Remarka grāmatu ("Melnais obelisks"). par to es ļoti sāku priecāties, pat nofotografēju ar kameru (diemžēl telefona). vēl tur bija daudz citu obelisku, kaut kas līdzīgs obeliskiem... protams, arī kaps kādu rāda filmās... nu, tāds akmens veidojums, kuram ir smags, atvelkams vāks. no tā es nobījos tā pavairāk, gribējās pieskarties, bet kaut kā dīvaini palika.
man tur patīk.

kas tas, pie visiem svētajiem un nelabajiem, ar mani ir?! tad, kad nav cigarešu, tad vajag pīpēt, tad, kad nav Remarka grāmatu, tad gribas lasīt tieši tās! paklau, laikam būšu cilvēks... kurš to būtu domājis.


p.s. - es jūtu iedvesmu! tikai jāpagaida, kad aizies visi pārējie.

"Sandis Ozoliņš ar Galviņu"
jūs saprotat, ko mēs ar to domājam.

Open up, open up some happiness.

kad tikko biju pamodusies es jau zināju, ka diena būs briesmīga, un tā arī bija. bet man par prieku briesmīga bija tikai diena. viss, kas sekoja pēc sešiem man patika. es biju mežā. staigāju tur papēžu kurpēs un kleitā. fotografējos, tāpēc tā. un vispār man šausmīgi patīk mežā, kad nav jālasa ogas vai jādara kaut kas tik pat sabiedrībai noderīgs. ja man nebūtu bail no zvēriem un citiem mošķiem, es kādreiz paliktu arī pa nakti. sūnās ir vēl labāk gulēt nekā gultā, it īpaši tad, ja blakus guļ labākais draugs. un vēl viens milllllzīīīigs meža pluss - ja tu esi idiots, tad tur tā arī vari uzvesties - skaļi dziedāt stulbas dziesmiņas, dejot, ķērkt. darīt visu, kas man ir nepieciešams, lai es būtu priecīga un izliktu visas negācijas tur pat starp kokiem.
un bildes arī smukas sanāca.

vakaros man patīk skatīties jauno vilni un kopā ar Oskaru skypā visus apcelt. mēs tā kopā skatāmies televizoru.
bet ir viena milzu problēma - es joprojām gribu pīpēt!!!!

klabes izskats pieveikts! bet sīrups tā vai tā smadzenēs!
[2009.07.28. 23:20:56] Tobis. says: čau.
[2009.07.28. 23:21:06] Tobis. says: glāb mani no garlaicības un kirkorova.

[0:42:56] Oskars. says: ak,pareiz pasaules gals.2012 gada decembrī.
[0:43:13] Tobis. says: reizēm es pat gribētu, lai tas notiek.
[0:43:29] Tobis. says: laika, lai nopīpētos un pabeigtu vidusskolu pietiks.