rudens nakšu pasakas.

"rītausma aizskalo visu prom. ir jauna diena, mīļā. gaisma jau uzaususi, mūsu mīļās zvaigznes izdzēsusi, taču neskumsti par to. es naktī vēroju kā tu guli - ar viegli pavērtām lūpām. es glāstīju tavus pirkstus, nedaudz baidījos no tā, ka tu, mana ilūzija, varētu kādreiz izdzist. un mīlēju, ak, dievs, kā mīlēju. un mīlēšu, kad iziešu pa durvīm. tu tikai nebaidies, mēs aizvien esam uz sava mākoņa, zeltainas gaismas lutināti. rītausma aizskalo visu, bet ne mani, ne tevi ne mūs.
šai bija jābūt īsai zīmītei. es aizgāju pēc kafijas.
Anrijs "

mazais, mīļais jociņš ilzei. man jāiet gulēt, bet es neaizmigšu.