August 15th, 2009

"nē, paldies" vai "paldies, nē"

man atkal no pārpūles ir sastiepta kāja, noberzts starp pirkstiem, griežās galva, es kliboju, BET aizvien jūtos laimīga.
nē, es vakar nebiju piedzērusies, necīnījos ar asfaltu un šodien man nav pohu, es vakar darīju, ko labāku. (sun) mēs gājām uz Aglonu! neteikšu, ka ceļojums bija ar svētiem nolūkiem, jo mums tas nemaz nepiestāvētu, taču, sasodīts, man patika! pietam, varētu teikt, ka mēs sasniedzām mērķi. nogājām 20 km, bet pie lielā krusta apļa šausmīgi neplānoti un strauji ielēcām autobusā.
kompānija bija ļoti patīkama - mazā, foršā Gita, dullā Līwa, mana Blondā māsa, stulbais Imīts jeb ģonga (neviens nezina kā tas jāraksta), mīļais Gatis (ne tas, kas ir šausmīgi riebīgs un dumjš, un dzīvo ar mani vienā mājā; cits) vakarā arī tas Gatis, kas dzīvo ar mani vienā mājā.
ejot Līwa priecājās, ka nu viņai būs par ko stāstīt. tālab viss tika pierakstīts, lai neaizmirstās - "kazas, beigta varde, sapuvis ābols". nu, tiešām būs par ko stāstīt!
visforšāk mūsu gājiena laikā bija tad, kad sāka riktīgi šausmīgi līt. mēs izmirkām, kā latvieši mēdz teikt, līdz pat kaulam, taču tā vai tā nemitīgi smējāmies. bet saulīte mūs tā vai tā pēc tam izžāvēja. (sun) paceļam atklājās, ka mana mīļā māsa ir vēl blondāka nekā līdz šim pierādījās. teksti, kas nāca pār viņas lūpām pārspēj pat manus kartupeļus, kas spārdās.
vēl bija dīķītis ar gulbi, tas man ļoti iespiedies atmiņā, jo tur tapa šis diologs:
-Tas gulbis ir dzīvs?
-Nē, ar bačām darbojas.
-Kāds ar talvadības pulti krūmos tup, tāpēc viņš kaklu groza.
Aglonā beigās, protams, nonācām. gājām uz lielajiem svētkiem pie Bazilikas. skaidra lieta, ka tajā visā pat neticīgais var just svētumu un ko debešķīgu, taču, man šķiet, ka es vairāk kā māksliniecisks cilvēks jutu bijību pret to skaistumu un mieru, kas nolaidies pār 10 tūkstošiem cilvēku. sveces, mūzika, negaisa debesis - tā ir sajūta! un es eju ar savu svecīti rokās, cenšos nosargāt no vēja un paliek ļoti silti.
varbūt kādam, lasot trešo rindkopu radās jautājums kāpēc Imīts jeb ģonga ir stulbs? nu, pirmo reizi viņš pazuda - mēs jutāmies nedaudz vainīgi, bet, kad tas muļķis bez telefona otro reizi pazuda un nenāca atpakaļ, mēs jau palikām dusmīgi. pats labākais - ka viņš pats aiziet pirkt savu cukurgailīti, nenāk atpakaļ, un, kad mēs aizejam vēl dusmojas. dōh.
Gatis (Mīļais Gatis) gan ir baigi forš. viņš man iedeva savu lielo džemperi un neļāva Gitai nest smagās somas. ^^
pēc pasākuma pie Bazilikas mums bija jāiet (atkal) uz Jaunaglonu. iet naktī caur tumsu, kājām ieslēgtām autopilotā ir baigi forši. es visu laiku smējos. piedevām mana māsa tik dumi skrēja, ka es gandrīz kritu nost no kājām smejoties.
-Es nekā neredzu.
-Es gan visu atšķiru. māja, māja, bērzs, koks, krūmi, trakais ar motorzāģi, bērzs, māja...
un, mīļā pasaulīt', kā mēs priecājāmies ieraugot mana tēta mašīnu. māsa pat nobučoja kapotu. visi astoņi sakāpām iekšā un braucām uz vietu, kuru nu uzskatīšu par savām piektajām mājām - Rušonu. tā pirts bija mūsu siltais patvērums ar ēdienu. tur vakarā bija nežēlīgi jauki lēnām dzert koktēli, runāties.
-Labi, par spokiem, citplanētiešiem un līķiem esam jau runājuši... tagad kaut ko normālu?
Gatis saka, ka mūs, cilvēkus, vada citplanētieši, kas ir mazi tārpiņi pie playstation 2. nu, mēs esam tādi kā sims spēle.

protams, nekad es nemācēšu to visu tā aprakstīt kā bija, bet man patika - gājiens, cilvēki ar mani, Aglona, Rušona, pat šī diena.

p.s. I fall in love with nip/tuck again.

From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: