Tu, Tu, tu... un Tu... šitā!
sajūta: slimi
šūpuļdziesma: soul asylum - run away train
zinu, kad man būs kādas nopietnas attiecības (sounds so silly) es negrauzīšu to otru. pietiekami jau esmu klausījusies kā apkartējie pārīši visu laiku skaita ""Tu šitā, Tu tā... kā tu tā... kāpēc Tu man to nē, a to jā?". un galu galā pats stulbākais, ko var pateikt (tik žēl, ka to tikko pateica mana māsa) : "kāpēc tu nemainies?!"
nu, kāda jēga no kopā būšanas, ja teju nekas tai otrā cilvēka nepatīk. visi grib izdabūt no līdzcilvēkiem ideālo, bet ideāls vismaz priekš manis ir tikai tas, kuru es pilnībā pieņemu tādu kāds viņš ir.
jāā, manu slimo galvu moka māsas un viņas mr. G. nepārtrauktā vervelēšana. tas ir, m. sūkstās, ka viņš nav pietiekami romantisks un ļer ļer ļer. es negribu pieļaut tādas kļūdas. vēroju citus, bet tik un tā darīšu pa savam. savā ziņā mans potenciālais dzīves draugs (kuru vēl nepazīstu, un nemaz nezinu vai pazīšu) būs diezgan priecīgs, jo es viņu negrauzīšu un vispār... esmu vieglprātīgs radījums. galvenais ir brīvība, nevis "Tu esi mans/mana. tagad mainies! manis dēļ."
jāiet gulēt (jā, piektdienas vakarā tik agri), jo kā jau allaž man palaimējās un, ja vispār saslimu, tad tikai uz nedēļas nogali.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Lūk, gluži manas domas. Ciest nevaru, ka tie pārīši, kas man apkārt pusi no laika ko pavada kopā ēdās viens uz otru - tu šitā, tu šitā, tu toreiz to ... un pēc tam nesalīgst, jo redz - es vienmēr izlīgstu pirmā/-ais. Es gan vairāk neciešu to, ka viņi nenovērtē to, ka ir viens otram. Ka viņi viens otru ir atraduši. Nevis to, ka ēdās vispār, jo pieļauju, ka ar nelieliem strīdiņiem tiek novērsti lielāki strīdi. Nu, iedomājies pāri, kurus abus kaut kas dien dienā aizvaino, aizskar, nepatīk un viņi to viens otram nesaka - kādreiz tas vadzis lūst un bieži vien ižškiras vienā dienā un nekad vairs nesaiet kopā. Bet ir jau tādi, kuri strīdas pusi dienas un vienalga paliek kopā, lai turpinātu viens otru mocīt.