man tik nožēlojamas un smieklīgas šķiet to dažu džeku vaimanas par 8. martu, ko esmu paspējusi pamanīt feisbukā, kādam rūgtumam iekšā ir jāsēž, lai speciāli rakstītu postu par to, cik ļoti tas neinteresē (lol) vai besī? es esmu par visām iespējamajām tiesībām sievietēm, vīriešiem, bērniem, dzīvniekiem utt., tāpat es esmu par to, ka svētku nekad nav par daudz un vajag svinēt visu un visus, kas to vēlas, ja osim vai kādam no maniem draugiem kaut ko nozīmētu vīriešu diena, es ar lielāko prieku apsveiktu arī viņus (sencīti apsveicu).
nespēju sagaidīt naidpilnus postus no tiem pašiem vīriešiem arī māmiņdienā, jo ar ko tad tās ir īpašākas par citiem vai citām, ka jāsvin.

aizvakar palīdzēju māsai, kas mācās 10. klasē, ar idejām domrakstam un nonācām līdz sarunai par mūziku. jautāju, vai viņa zina, kas ir the doors, dženisa džoplina, džimijs hendrikss, nina simona un edīte piafa. no nosauktajiem viņa atpazina ninas simonas vārdu, bet nevienu dziesmu nezināja. un, cik saprotu, tas pat nav trakākais, jo līga tikko pastāstīja, ka viņas augstskolas pasniedzēja neesot zinājusi, kas ir billija holideja. es ne no viena negaidu biogrāfiju pārstāstus un pašai nedaudz jāpadomā, lai atcerētos visus bītlu vārdus, bet what is this? un ja šāda attieksme ir snobisms, tad kādas zināšanas vispār nav?

kurā brīdī visi atsāka skatīties un fanot par eirovīziju un kāpēc?

tikko pa lnt ieraudzīju krievu raidījumu, kas saucas "mēs nogalinām bērnus" un saturs ir tieši tik biedējošs, kā vēsta nosaukums - rādīja puiku, kas taisa histērijas, dara pāri citiem bērniem un moka dzīvniekus, jo māte viņu vienkārši mēģina nosist, turpat viņa arī raud par to kā "zaudē savu puisēnu". es nekad neesmu sista, bet nu dažreiz senčiem pacietības ir aptrūcies un es atceros, cik drausmīgas dusmas un bezspēcīgu naidu tas manī radīja. pēc minūtes izslēdzu, jo to vienkārši nebija iespējams skatīties. cenšos sev iestāstīt, ka šis raidījums kādam vecākam kaut ko iemāca, nevis tikai izklaidē, tomēr nezinu, cik tam sakara ar realitāti, un, ja tas netiek skatīts ar šādu mērķi, kā to kāds vispār var skatīties (un man pa lielam nav problēmu skatīties visādu fucked up ārprātu, bet nu šis bija dirsā).

mūsu kaķis čurā bidē. oskars tikko pilnā nopietnībā ieteica sākt viņam to mācīt darīt podā. es vēl nezinu, kā par to justies

lūdzu izskaidrojiet man kāds to vājprātīgo humpalu daudzumu rīgas centrā, uz brīvības ielas, šķiet, katrā kvartālā pa kādiem pieciem? un es kopš atbraukšanas vēl neesmu bijusi, bet pēdējo reizi laikam paviesojos pirms gada pusotra un reāli sadusmojos, valkāti h&m krekliņi par 8 eiro, praimarka bikses par padsmit, viņi paši taču netirgo par to cenu. un es saprotu, ka cirpēji ir tikai tad, ja ir aitas, bet, kas, bļin, ir tās aitas? par padomju laiku bufetēm ss.lv par 40 eiro pat nerunāšu. no šāda aspekta raugoties totāli atbalstu, tur, piemēram, ikea ienākšanu latvijā.

skatos donaldu, kas runā par to, kā obama visu sapisis un narkotikas ir lētākas par konfektēm, un viss, par ko es spēju domāt, ir tas, kurš, kad un kā viņu nopūš ar spray-tan

mums valentīndiena iesākās mistiski - oskars nosapņoja, ka runā ar kristīni par lattelekom internetu un tad pamodās. pēc piecām minūtēm viņam zvanīja kristīne no lattelekom

vienīgā reize, kad atļāvu sev reāli dirst par apkārt esošo un redzamo, bija, kad ar draudzeni 12 gadu vecumā bijām ar citu klasi palaistas ekskursijā uz, ja nemaldos, tallinu. izplunčajušās sūdīgā akvaparkā, gājām cauri pilsētai, savas kuļķenes ap galvu griezdamas un lamājoties visos vārdos, ko zinām un sakot visu to sliktāko par katru pretimnācēju (un, ja nebija, ko, tad piepušķojot). baigi kauns par šo uzvedību man pat nav, drīzāk par to, kā un kāpēc vispār radās šāda ideja.
lūk, un tā kā kopš tā laika esmu nedaudz paaugusies, ir nācies dzirdēt simts un vienu stāstu par to, kā cilvēki ārzemēs izrunājas un tad viņiem blakus stāvošais nepazīstamais latvietis ledainā balsī šai diskusijai pievienojas. šādā situācijā esmu ļoti mēģinājusi izvairīties nonākt, un, pat ja aprunāju priekšā stāvošo cilvēku, tas parasti nemēdz būt kas tāds, par ko var dabūt pa muti (bet meklēt cilvēkos uzmanības vērtas detaļas ir viens no maniem vaļaspriekiem+heitot arī patīk, tāpēc, jūs saprotat, viegli tas nav). kopumā gribētos teikt, ka man ir gājis diezgan labi, līdz pēdējam brīdim eindhovenas lidostā - un šoreiz tas pat nebija par citiem, bet to, ka ir agrs rīts un manas smadzenes ir stulbas, un nepadomā par to, ka gan jau pie geita lidojumam uz rīgu neesam vienīgie, kas saprot latviski. lūk, un tā nu mēs sēdējām un tad es nolēmu ar oskaru dalīties informācijā par to, kā man ir veicies, vai drīzāk neviecies ar vēdera izeju pirms pāris minūtēm (lai saglabātu kaut saujiņu pašcieņas, savai aizstāvībai varu teikt, ka pārrunāt šādus tematus man samācīja osis :(). nākamajā sekundē oskara acis iepletās, skatiens novirzījās no manis uz mums aiz muguras sēdošo dāmu (ko, protams, nebiju pat manaījusi) un seja savilkās tādā sāpīgā pussmaidā. tad dāma ar visām savām mantiņām pabīdījās tik tāļu no mums, ka principā uz beņķa vairs nesēdēja.
ko šis notikums man iemācīja? ka joprojām spēju sarkt kā otrajā klasē. un, ka par kakām ārpus mājas moš runāt nevajag.

beidzot sapratu, ka man zināmākās cilvēku grupas, kam dikti patīk izkropļot un pārveidot vārdus, ir vai nu fanātiķi (tie, kas par jēzu, masoniem, sorosiem utt.) vai tīneidžeri. nu, labi, es jau arī reizēm uzrakstu "navda" vai "smieklīki" vai nosaucu statoil par staiķiku un makdonaldu par maķīti, bet tas tomēr šķiet citādāk nekā "humanoīds", "masumēdīkļi", "reptiliāņi", "kilarija", "latvistāna", "amurika" arī ir uz robežas. šie vārdi man uzreiz liek iekšēji saviebties un norīstīties pat tad, ja pats teksts ir tāds, kas patīk vai kam piekrītu.

kad es skatos ekstrasensu cīņas (un esmu redzējusi jau pusotru sēriju), es nevaru nedomāt par to, ka moš kāds no tiem dalībniekiem tiešām tic, ka viņam un citiem ir īpašas spējas (piemēram, noteikt, kurā no 13 identiskajām glāzītēm ar ūdeni patiesībā ir šņabis).
upd. tikko sapratuu, kas man tā liek domāt - pirms gada iepazinos ar džeku, kas man stāstīja, kā izvairījies no vampīru uzbrukuma un uzskata, ka viņam ir īpašas spējas. un viņš tiešām nedirsa (par to, ka pats tam tic).

trūmena šovs ir beidzies un esam rīgā, paši savā mājā, paši ar savu kaķi. kas var būt labāks par šo.

mani tiktiešām šokē nīderlandes sabiedriskā transporta sistēmā valdošais bardaks. pirmo reizi nokavēju lidmašīnu savas vainas dēļ- nebiju iedomājusies, ka jābrauc ar trīs stundu rezervi kā senos laikos. šoreiz tā darījām un ātrvilcieni vispār tika atcelti, iekāpām un izkāpām no neskaitāmiem vagoniem, kur jau nupat šķita, ka tūliņ būs, sāksim beidzot braukt un tad balss no nekurienes pavēsta, ka ar šito vilcienu tu čista nekur nebrauksi. kad beidzot bijām kādus 70 km nobraukuši, sapratām, ka pārsēsties nekur vairs nav jēgas un vienīgais variants ir taksis. vai jūs domājat, ka pilsētā, kurā dzīvo 180 tūkstoši cilvēku, pie autoostas ir taksis?
es ļoti ceru, ka mums sekojošā nelaimju sliede un likteņdievju lāsti atšūsies, kad beidzot nonāksim latvijā. pagaidāmm, viss, ko gribās, ir samīļot nabaga kaķi, kas noteikti būs aizmirsis, kas mēs esam, paēst jaukas pusdienas ar senčiem, attaisīt tērvetnieku un paskatīties latviešu televizoru.

ar tomiņu pavadījām jauku atvadu sestdienu no roterdamas - vēlreiz bijām lindberga izstādē, lai pirktu un parakstītu grāmatu, bet rinda bija pārāk gara un grāmata pārāk smaga. toties laukā bija tāds pavasaris, kāds ir tikai pavasarī un kādu, droši vien, neredzēšu vēl pāris mēnešus, vīnu dzērām āra kafenē. vēl mēs bijām uz filmu festivālu un redzējām diezgan jauku un diezgan garlaicīgu kolumbiešu (?) filmu. kad visi tādi drausmīgi kultūrbagātināti ieradāmies mājās, tur mūs sagaidīja divi ištvani no ungārijas un ar kokaīnu nobērts galds. viens no viņiem mani izklaidēja ar stāstu par savu pirmo mīlestību, kas izrādījās pa kluso sākusi pornoaktrises karjeru un sakrājusi pilnu atviktni ar naudu.

ko es jums nebiju pastāstījusi un kas ir visdebilākā lieta, ko esmu redzējusi ne tikai šeit, bet, gribētos teikt, ka dzīvē. netālu no mājām mums ir lielveikals, kurā iekļūt un izkļūt var vai nu pa pakāpieniem vai uzbrauktuvi. lai nokļūtu ar iepirkumu ratiņiem līdz mašīnai vai, piemēram, ar bērnu ratiņiem iekļūtu veikalā, ir jāizmanto šī uzbrauktuve. taču labākais ir tas, ka uzbrauktuvi norobežo metāla stabi, kas atrodas tik cieši viens pie otra, ka ar minētajiem verķiem tiem cauri netikt. šī problēma tek risināta - viens no metāla stabiem ir atslēdzams un noņemams. ar to nodarbojas zēns, kuram ir ar atslēgu jāskrien laukā katru reizi, kad tiek nospiesta pie staba esošā zvanu poga. vienīgais mūsu minējums par to, kāpēc tie sūdi tur ir - lai neviens nezagtu ratiņus. nekur citur gan tādu ietaisi redzējuši neesam, toties katru reizi, kad ejam uz bodi, redzam zēnu skrienam laukā, lai miljono reizi dienā atslēgtu un atkal pieslēgtu metāla stabu.

rīt jāsūta mantas, pērkam te visu kā negudri, kā padomju laikos ārzemēs - grāmatas, lupatas, saldumus un garšvielas bezjēgā.
cenu starpība ir vienkārši noziegums (kaut zara), tāpat vēl daudz kur, tāpēc jau gribās kā negaušiem, pirms pienāk tas mirklis, kad navdas vairs nav

tiem, kas nesaprata, kāpēc tā cepos par tiem simts dzimumiem vai arī tiem, kam gribās zināt, kur fantāzija beidzas
https://ageofshitlords.com/list-of-all-tumblr-genders-so-far/

ES NESAPROTU, KAS IR AR TĀM DUŠĀM VIRTUVĒ LATVIEŠIEM

pēdējā reize, kad nejutu trauksmi, bija pirms aptuveni pusotra gada.

mani mulsina pieaugušie, kas gatavi melot kā bērni, līdz pēdējam, līdz absolūtam zaudējumam, man tas liekas kā apzināts ceļš uz atbrīvošanos no pašcieņas. un mēs abi zinām, ka tā nav patiesība un es zinu, ka, lai ko man teiktu, es nenoticēšu, jo tā acīmredzami nav taisnība, bet kur iedvesmu un spēku turpināt taisnoties un uzbraukt ņem tā otra puse?

pēdējā laikā esmu novērojusi, ka cilvēki sāk apsvērt vai jau ir nākuši klajā ar piedāvājumu iekasēt naudu apmaiņā pret sarunām ar viņiem un life-coachingu. jāatzīmē, ka izglītība, kas varētu likt to uztvert nopietni, tiek uzskatīta par lieku greznību un nepieciešama tikai tiem, kas nepiedzimst ar viedumu jau sirdī. ceru, ka kādreiz arī sarunas ar mani kļūs tik vērtīgas. vai vispār vērtīgas.