jau vairāk nekā pirms pusgada, pēc ļoti, ļoti ilga laika, mums nomainījās Pats Galvenais. kopā ar pārmaiņām nāca nedrošība un bažas, kuras ātri vien tika kliedētas un visi bija sajūsmā. tomēr pēc kāda laika Pats Galvenais iecēla vēl divus Galvenos un te nu sākās ziepes, jo jau aptuveni mēnesi tiek veikti personības testi, notiek perestroika, visi projekti ir apturēti un es rullēju pimpi. pirmo nedēļu biju dusmīga, otro jutos dusmīga un vainīga, trešo neatceros un nu jau kādu brīdi es sapņoju, ka nebūtu slikti visu vasaru šitā notrallināt, jo alga ir alga un dārzs pats sevi nesavāks.

te mēs nonākam pie galvenā: dārza. mums jau gadus 2 vai 3 bija dārzs, bet par to dārzu man bija pohuj, jo man besī ravēt, besī netīrumi, besī kukaiņi, labāk patīk nedarīt, nekā darīt un vispār tas dārzs bija baigā miskaste. jāatzīst, nav skaidrs, kāpēc mums dārzs vispār bija, jo arī osis tur darīja arvien mazāk un mazāk, līdz vairs pat nerakstīja ikgadējo iesniegumu un dārza vairs nebija. es jau atvieglojumā uzelpoju (tā nebija mana druva, bet tomēr bija, ļoti mulsinošs attiecību statuss), kad osis, dirsā raudamies, gandrīz turpat dabūja citu dārziņu. iespējams, es spītējos karantīnai, iespējams, ka šis dārziņš tiešām ir jaukāks, iespējams, ka tā ir darba situācija un vēlme kontrolēt vismaz kaut ko savā dzīvē, to zina tikai mans iedomu terapeits, bet: es esmu izzāģējusi dahuja brikšņu, vakar uzbliezu augsto dobi, kur stādīšu puķes, osis ceļ māju, kam nu jau izskatās divi stāvi un priekšā ir vēl nebeidzama darbu virkne, kas tiktiešām ielīksmo. vasarā, cerams, būs baseins un ballītes līdz rītam.