man šķiet, ka morgans frīmens ar "trough the wormhole" manī ir nogriezis ticību jebkam. tas ir, protams, es joprojām baudu mīlestību un sajūtu par labi padarītu darbu, bļin, es pat domāju, vai ņemt melnu kaķi, jo draudzenes melnais kaķis nevienam nav draugs, vārdu sakot, joprojām ik uz soļa pieļauju loģikas un kritikas kļūdas (ko ietekmē nepārtrauktā vēlme piešķirt visam jēgu), tomēr in general es nekam īpaši neticu. tas nav naidīgs nihilisms un tas nav nekas, ko baigi postulēju, ar ko lepojos vai no kā bēgu, es tikai ceru, ka kādreiz notiks kas tāds, kas man liks pārdomāt. bet tas jau būs tikai cits mindsets, vai ne