devos lietū kārtot visādas šeftes, kad Dakteris piesitās pie sāniem. pretī palēkdamies joņoja divi sīkie, spiedza un ņēmās, Dakteris viņiem uzrūca un jandāliņš vēl lielāks kā pirms tam - tas līdz brīdim, kad viens puika caur kapuci kārtīgāk ieskatījās Daktera tetovētajā sejā, mute bija ciet un es viņa acīs ieraudzīju patiesas šausmas. tad smiekli sanāca man : )

pēdējā laikā par aktuālu problēmu ir kļuvusi dažādu izvēļu veikšana un lēmumu pieņemšana, taču brīžos, kad gribās čīkstēt, es sev atgādinu, ka tās jau tādas balto cilvēku problēmas, jo vismaz ir izvēles, nevis tikai drūma bezizeja.