es ļoti daudz domāju par dzīvi latvijā (mēģinot atpūsties no stragla un sagatavojot sevi nākamajam) un cik daudz es un mani draugi centāmies visu ko visu laiku izdomāt. izdomāt, ka mums ir attiecības, ka esam talantīgi, ka kāds mūs mīl, ka, pat, ja neesam veiksmīgi šobrīd, noteikti tādi būsim rīt, ka šis koncerts noteikti jāredz un uz šito prezenāciju noteiki jāaiziet. simons nav narkomāns, viņam tikai sāp mugura, sondra nav vieglas dzīves tīkotāja, viņai tikai besī strādāt, šangela nav psihopāte, viņa tikai ir māksliniece, un tā tikai uz priekšu ar paceltām lāpām un es gājiena priekšgalā, paštaisnākā no visiem. nu kam tas teātris, kam, tādiem pašiem lūzeriem taču un pat viņi redz cauri, tad ļaujiet man vēlreiz vaicāt, priekš kam tas viss?