man ir foršs priekšnieks, deviņi lieliski kolēģi un viens lohs. tā kā mēģinu būt pieklājīga un abi esam jaunākie darbinieki, manī viņš ir atradis draugu un uzticības personu. es vairs nezinu, ko darīt un kā būt, pamazām vairs neizliekos, ka viņa pilnīgi idiotiskie joki ir smieklīgi un ka man interesē, kā viņš šovakar tiks uz ogri, bet, šķiet, ka tas viņu nespēj apstādināt, turpretī manī rada vainas apziņu par to, ka nespēju ignorēt viņa stulbumu. pat viņa vārds ir drausmīgs.
šis ieraksts top man esot vienai kantorī - visi aizgāja uz kapiņiem iepist aliņu, es atteicos, lai izbaudītu stundu bez kolēģa.