winstons rakstīja par kautrēšanos apgriezties riņķī ielas vidū un iet pretējā virzienā, un vēl komentārs pie viena no pēdējiem ierakstiem, ka joprojām man kauna nav, lūk, tad varu dalīties ar stāstu, kas liek apjaust gan cilvēka, gan manu īpašo muļķību un to, ka reizēm jau ir gan man kauns

pirms pāris mēnešiem devos pie drauga, kad sapratu, ka laika vairs nav un iet man ir apnicis, značit jākāpj vien iekšā tramvajā. tieši atrados pie pieturas, kas pirms bērnu pasaules un jādodas man bija sporta nama "daugava" virzienā, tā nu pārliecināti iekāpu tikko kā uz pasūtījuma pienākušajā tramvajā. manu prieku par to, cik labi viss sakritis, apslāpēja tramvaja tūlītējā nogriešanās matīsa ielā, skaidrs, kā gan citādāk, biju iekāpusi 11., nevis 6. pie brīvības stūra kāpu laukā un tā kā jau stundu kavēju, raitā un dusmīgā solī devos atpakaļ uz to pašu pieturu. un, cik labi, pēc mirkļa klāt atkal bija tramvajs, kurā es iekāpu un vēlreiz aizbraucu līdz tieši tai pašai vietai. kad pieturā pie bērnu pasaules stāvēju jau trešo reizi, iedomājos paskatīties, kāds numurs ir tramvajam, kas tuvojās, jā, tas bija laimīgais sestais un es, idiote, beidzot biju iekāpusi transportā, kurš mani aizgādās līdz nepieciešamajai vietai. lieki piebilst, ka aizbraucu vienu pieturu par tālu.