ar katru gadu es meloju arvien sliktāk un sliktāk. šodien mānoties sasniedzu tādu stresa līmeni, ka gandrīz paģību, toties beidzot mums ir patiešām sava māja un nenormāls īres rēķins katru mēnesi.

nebija jāpaiet minūtei, lai visi pamanītu to, ka man īsi brunči šodien kājās un nebija ne pusdienslaikam jāpienāk, lai es pamanītu, ka man blūze uz kreiso pusi. vienkārši tru bridža

vakar, kārtojot skapi (glamūrīgs vārds manai istabai, kur nedēļas beigās uz pilnīgi visām virsmām atrodas apģērbs), konstatēju, ka man ir septiņas baltas blūzes. nestrādāju nedz par oficianti, nedz arī izliekos, ka katra diena ir pirmais septembris. esmu nedaudz sarūgtināta, ka kļūstu par vienu no šāda veida sievietēm, the again - visas blūzes ir tik smukas, ka roka sviest laukā neceļas. tādas, lūk, man, patiešām baltas, problēmas.

tikko, runājot ar klientu pa telefonu, viņš man jautāja, vai mani mokot gripa. man nācās atbildēt, ka, nē, tā ir mana balss.
šādas sarunas ar vecmāmiņu man gadā ir vismaz trīs.
drīz cilvēki, droši vien, man pārjautās vārdu, jo domās, kā gan vīrieti var saukt par Kati.

šodien ir diezgan nelāga diena. pirmkārt, man bija jāceļas uz darbu, kamēr pētersons turpināja šņākuļot, turklāt pamostoties konstatēju, ka esmu vēl pālī. tramvajs apstājās pie bērnu pasaules un tālāk nebrauca. kad izņēmu austiņas un vērsos pie kādas dāmas (gandrīz nosmacējot viņu ar savu peregaru), lai noskaidrotu situāciju, uzzināju, ka priekšā mūs gaida avārija un tāpēc braukšana tālāk nenotiks. lai turpinātu mūžīgo ceļu uz darbu, izvēlējos aizmiguša taksista pakalpojumus, kas bija lieliskākais lēmums pasaulē, jo sastrēgumu ielās, protams, nebija vispār. tam visam pa vidu, mēģinot iestatīt kaut kādus iestatījumus, esmu savam telefonam uzlikusi kodu, kas jāievada katru reizi, kad vēlos izdarīt jebko. visbeidzot, darbā sapratu, ka neesmu paņēmusi līdzi darba telefonu, un, cerot, ka neesmu viņu atstājusi blaumanītī, kur divos naktī malkojām henesiju, zvanīju pētersonam, kurš vismaigākajā balsī apstiprināja manas aizdomas, ka mājās telefona nav. lieki piebilst, ka telefons ir izlādējies : )

viena no dienām, kas man nepatīk visvairāk, ir diena, kad pēc piecu dienu pīpēšanas vairs nav, ko uzpīpēt. tajos vakaros ir nedaudz neomulīgi, jo pēkšņi var darīt visādu nevajadzīgu sūdu, kas līdz tam ir veiksmīgi atlikts, tikai bonusā vēl parādās vainas apziņa par to, ka tas tāpat netiek darīts

kāpēc vienmēr, kad čiksas runā par lupatām un kosmētiku, tas liekas debīli, bet pašai tomēr ir viedoklītis par nagulakām un zaru?

"Es vakar dzirdēju, ka Andrejam rīt dzimmuks, kā tas notiek, mēs visi metamies kaut kam vai kā?"
šādu epastu tikko nosūtīju nevis administratorei, bet visiem, ieskaitot, protams, andreju
taču saved by the hunger, viņš pusminūti pirms tam bija aizgājis ēst

nesen iegādājos, manuprāt, jaukus un kvalitatīvus zābakus, taču, rau, kas notika: tikko, kā spēru pirmos soļus, pie papēžiem saķepa burvīgais, baltais brīnums un tāpēc katrs solis man patiešām ir solis nezināmajā, jo es nekad nezinu, cik augsti papēži man pie katra nākamā soļa būs izveidojušies, tā nu, lai noturētos kājās un saglabātu veselību, man ir jāizskatās pēc kvazimodo māsīcas. lai nešķistu, ka treniņa ir par maz - ieejot jebkurā tirdzniecības vai jebkādā citā centrā, kur grīdu klāj flīzes, pateicoties materiālam, no kā veidojas mani viltus papēži (sniegs), izstiepjos pusšpagatā

vēlējos palielīties
pie darba man jau pirms brīsniņa atvērās "humana vintage", kam visu laiku nicīgi gāju garām, uzskatīdama, ka tās ir vienkārši overpriced humpalas. šodien, ejot pusdienās, nezin kādi spēki lika man beidzot šo bodīti apmeklēt, un, āreče, viss piedāvājums par latu piecdesmit. tā nu tikko sarēķināju, ka sešdesmit latu un piecdesmit saņu vietā esmu samaksājusi čiriku un piecdesmit sešus santīmus (viens maisiņš - trīs saņi, man vajadzēja divus). tiesa, iziet no humpalām tur atstājot sešdesmit latus būtu zemiski, tā ka principā man tomēr bija taisnība.
p.s. izrādās, ka kopīgs naids spēj tuvināt tāpat kā mīlestība pret vienu un to pašu

esmu kļuvusi par neizlēmīgako un nepatstāvīgāko prostitūtu pagastā
nezinu, kur un vai dzīvot, nezinu, kur un vai strādāt, nezinu, kur un vai braukt uz ārzemēm, nezinu, vai esmu iemīlējusies vai varbūt tieši otrādi

uzrakstīju atlūgumu un epastu direktorei (kas patiesībā ir viena no lielākajām un dumjākajām maukām, ko man ir bijusi tā nelaime dzīvē satikt), ka, tā kā eju prom, tad jaunajā projektā nepiedalīšos, jutos diezgan varonīga un lēnām jau kā pāvs sāku pūsties, protams, līdz mirklim, kad ar slaidu vēzienu sev virsū uzgāzu tējiņu

winstons rakstīja par kautrēšanos apgriezties riņķī ielas vidū un iet pretējā virzienā, un vēl komentārs pie viena no pēdējiem ierakstiem, ka joprojām man kauna nav, lūk, tad varu dalīties ar stāstu, kas liek apjaust gan cilvēka, gan manu īpašo muļķību un to, ka reizēm jau ir gan man kauns

pirms pāris mēnešiem devos pie drauga, kad sapratu, ka laika vairs nav un iet man ir apnicis, značit jākāpj vien iekšā tramvajā. tieši atrados pie pieturas, kas pirms bērnu pasaules un jādodas man bija sporta nama "daugava" virzienā, tā nu pārliecināti iekāpu tikko kā uz pasūtījuma pienākušajā tramvajā. manu prieku par to, cik labi viss sakritis, apslāpēja tramvaja tūlītējā nogriešanās matīsa ielā, skaidrs, kā gan citādāk, biju iekāpusi 11., nevis 6. pie brīvības stūra kāpu laukā un tā kā jau stundu kavēju, raitā un dusmīgā solī devos atpakaļ uz to pašu pieturu. un, cik labi, pēc mirkļa klāt atkal bija tramvajs, kurā es iekāpu un vēlreiz aizbraucu līdz tieši tai pašai vietai. kad pieturā pie bērnu pasaules stāvēju jau trešo reizi, iedomājos paskatīties, kāds numurs ir tramvajam, kas tuvojās, jā, tas bija laimīgais sestais un es, idiote, beidzot biju iekāpusi transportā, kurš mani aizgādās līdz nepieciešamajai vietai. lieki piebilst, ka aizbraucu vienu pieturu par tālu.

cik stulbi no rīta nokavēt darbu, jo jāsavāc mantas, lai pēc darba pa taisno varētu braukt uz jelgavu, un aizmirst gandžu. nu, vismaz es to saprotu vēl rīgā esot, nevis jau galā, rullējot filtru.

nācu mājās no darba, pretī nāca jaunietis (bērns? vīrietis?) par kuru zinu, ka autists (izklausās pēc hobija), nezinu, kā zinu, bet vēl pirms pāris dienām redzēju viņa bildi kaut kur un jau tad nodomāju - kāpēc to (viņu) zinu? jebkurā gadījumā, nācu, man acī nodevīgi iekrita pile no koka un es viņam piemiedzu ar aci.

bijām ekskursijā uz latgali, un vispār jau supra, tomēr kāds gadījums man liek apšaubīt pašai savu mentālo veselību un nedaudz jau laikam arī to, kas atlicis no oskara vīrišķības. ap 2 naktī izdomāju uztaisīt nelielu skandālu, kas beidzās ar to, ka soļoju kādas trīs stundas viena, bez telefona un maka pa šoseju uz dagdas pusi. biju izrēķinājusi, ka, ja arī neviens nepaņem (jo nav tā, ka sestdienas naktī pa šoseju mašīnas garām traucas viena pēc otras un visas grib vest nedaudz paklīdušu jaunu dāmu), ap astoņiem rītā man vajadzētu būt dagdā, kur dzīvo mana tante, ko neesmu redzējusi pāris gadus, bet kas pilnīgi noteikti piešķirtu līdzekļus ceļam uz rīgu un uzsmērētu pāris desmaizes. austot gaismai liku atpakaļ somā odu atbaidīšanas līzekli, ko visu laiku turēju kaujas pozīcijā, ja nu uzbrūk vilki (labi, es zinu, ka vilki tāpat vien neuzbrūk, bet pret lapsām, kas to vien gaida, lai mestos man virsū, šis līdzeklis ir neaizvietojams), jo pamazām sāka šķist, ka apkārt redzamie objekti - mājas ik pa pāris kilometriem un teliņi nedaudz biežāk - turpceļā nav manīti un, kad vīrietis izvarotāja busiņā paziņoja, ka brauc uz rēzekni, nevis dagdu (pilnīgi pretējais virziens), mani sāka pārņemt nelāgas priekšnojautas. ceļu turpināju, jo zināju, ka, ja apsēdīšos, būs jāmieg ciet, bet to nu atļauties es nevarēju kaut vai tāpēc vien, ka nevēlos ņemt tādu pašu galu kā viens no maniem mīļākajiem latviešu literatūras varoņiem un svētais moceklis Cibiņš. lūk, kad pagājusi bija vēl kāda stunda, sasniedzu pieturu, kurā bija redzams autobusu saraksts, kas nepārprotami liecināja par to, ka esmu devusies rēzeknes virzienā, kas ne vien ir tālāk no šī aizraujošā piedzīvojuma sākumpunkta, bet nav man derīga kā galapunkts kaut vai tāpēc vien, ka tur nevienu nepazīstu.
principā šeit arī mans stāsts strauji tuvojas noslēgumam - ātri vien es nostopēju kādu makšķernieku, kura vaigs, uzzinot, ka runāju latviski, krasi nomācās, un arī mani žēlīgie mēģinājumi runāt krieviski vairs neko mainīt nespēja, taču pavest atpakaļ viņš mani gatavs tomēr bija un tā nu izkpāpu pie kādas kempinga zīmes, kas - ak, cik pārsteidzoši - nebija manējā! turpat bija latgales karte, kas tikai vēlreiz man apliecināja, ka esmu viena no muļķīgākajām sievietītēm pasaulē un pēc šīm pāris stundām manī spēka turpināt ceļu pareizajā virzienā vairs nebija, tāpēc sapratu, ka no ilūzijas par pašlepnumu ir pienācis laiks atteikties un varbūt vēl varu uzspēt atpakaļ līdz brīdim, kad visi ceļas un izlikties tikpat lieliski izgulējusies. kempinga zīme, pie kā izkāpu, izrādījās piederam kepmpingam, kas nepāstāvēja jau gadus desmit (kas tā par cilvēku maldināšanu?), taču dieviņš laikam bija izlēmis, ka nu būs gana un puskilometru tālāk jau nogriezos uz ceļu, kurš veda atpakaļ.
izbridos līdz nabiņai pa rasu, iespēru oskaram, lai iedot man tabaku, uztinu un izsmēķēju labāko cigareti dzīvē, un apgūlos, lai baudītu pusstundu - manuprāt, pelnīta - miedziņa.

aizvakar viņš man atnesa gandžu, un, protams, ka es rēķinos, ka viņš sev paņems krapali, bet jābūt daunim, lai neredzētu, ka tur ir nedaudz vairāk par divām trešdaļām norunātā. neko neteicu, jo sapratu, ka pati esmu muļķe un tā man vajag, ja pēkšņi izsaku lūgumus švaļiem. tās pašas dienas pusdienslaikā viņš sakurījās tā, ka apsēdies atslēdzās ar hotdogu rokā.
vēl paulis visu laiku izdod skaņas, ziniet, ir tie cilvēki? un tā nav tikai skaļa žāvāšanās, ķiķināšana, skatoties kaķu bildes vai iestenēšanās ceļoties augšā (viņam ir 20 gadi), tā ir nepārtraukta kunkstēšana. gaidu piemērotu brīdi, lai pajautātu, kas viņam par problēmām.
tikko viņš man jautāja, vai, ja viņš spiedīs sarkano venden bačoka krāniņu, tur nāks laukā karsts ūdens. šajā brīdī biju tik apjukusi, ka spēju tikai skatīties un novilkt "nujā...", varbūt garīgā atpalicība ir lipīga.
trešdien viņu atlaidīs un man nav žēl.

pirms 30 minūtēm biju ar cerību, tad ar seksu un tagad bēdīga

vakar sapratu vienu lietu un šodien vēl vienu, kas man liek domāt, ka varbūt esmu idiote

vienmēr biju domājusi par to, ka dzemdēt nevajadzēs, jo ir ķeizargrieziens, nu, prīmā variants taču, līdz man paskaidroja, ka, pirmkārt, tas ir dārgi, otrkārt, diezgan bīstami, jo jāgriež pušu dzemde un un jāšuj atkal kopā, es nesaprotu, par ko (ne)biju domājusi, ka bērns ir kaut kur vēderā vienkārši zem ādas?
un otrais, spilvai ir tāda makaronu mērce, nekas pārāk īpašs, bet principā pie makaroniem ēdu tikai to vai ķīnas saldskābo, kad pirms diviem vai cik tur tiem gadiem izdomāju, ka gaļu neēdīšu, sapratu, ka skumji, bet fakts - nevaru ēst arī to mērci. KĀPĒC? nav ne jausmas, vai tiešām man šķita, ka tajā tomātu mērcē ir gaļas gabaliņi, ka viņi tur ir mēnešiem un nekas nenotiek?