bijām ekskursijā uz latgali, un vispār jau supra, tomēr kāds gadījums man liek apšaubīt pašai savu mentālo veselību un nedaudz jau laikam arī to, kas atlicis no oskara vīrišķības. ap 2 naktī izdomāju uztaisīt nelielu skandālu, kas beidzās ar to, ka soļoju kādas trīs stundas viena, bez telefona un maka pa šoseju uz dagdas pusi. biju izrēķinājusi, ka, ja arī neviens nepaņem (jo nav tā, ka sestdienas naktī pa šoseju mašīnas garām traucas viena pēc otras un visas grib vest nedaudz paklīdušu jaunu dāmu), ap astoņiem rītā man vajadzētu būt dagdā, kur dzīvo mana tante, ko neesmu redzējusi pāris gadus, bet kas pilnīgi noteikti piešķirtu līdzekļus ceļam uz rīgu un uzsmērētu pāris desmaizes. austot gaismai liku atpakaļ somā odu atbaidīšanas līzekli, ko visu laiku turēju kaujas pozīcijā, ja nu uzbrūk vilki (labi, es zinu, ka vilki tāpat vien neuzbrūk, bet pret lapsām, kas to vien gaida, lai mestos man virsū, šis līdzeklis ir neaizvietojams), jo pamazām sāka šķist, ka apkārt redzamie objekti - mājas ik pa pāris kilometriem un teliņi nedaudz biežāk - turpceļā nav manīti un, kad vīrietis izvarotāja busiņā paziņoja, ka brauc uz rēzekni, nevis dagdu (pilnīgi pretējais virziens), mani sāka pārņemt nelāgas priekšnojautas. ceļu turpināju, jo zināju, ka, ja apsēdīšos, būs jāmieg ciet, bet to nu atļauties es nevarēju kaut vai tāpēc vien, ka nevēlos ņemt tādu pašu galu kā viens no maniem mīļākajiem latviešu literatūras varoņiem un svētais moceklis Cibiņš. lūk, kad pagājusi bija vēl kāda stunda, sasniedzu pieturu, kurā bija redzams autobusu saraksts, kas nepārprotami liecināja par to, ka esmu devusies rēzeknes virzienā, kas ne vien ir tālāk no šī aizraujošā piedzīvojuma sākumpunkta, bet nav man derīga kā galapunkts kaut vai tāpēc vien, ka tur nevienu nepazīstu.
principā šeit arī mans stāsts strauji tuvojas noslēgumam - ātri vien es nostopēju kādu makšķernieku, kura vaigs, uzzinot, ka runāju latviski, krasi nomācās, un arī mani žēlīgie mēģinājumi runāt krieviski vairs neko mainīt nespēja, taču pavest atpakaļ viņš mani gatavs tomēr bija un tā nu izkpāpu pie kādas kempinga zīmes, kas - ak, cik pārsteidzoši - nebija manējā! turpat bija latgales karte, kas tikai vēlreiz man apliecināja, ka esmu viena no muļķīgākajām sievietītēm pasaulē un pēc šīm pāris stundām manī spēka turpināt ceļu pareizajā virzienā vairs nebija, tāpēc sapratu, ka no ilūzijas par pašlepnumu ir pienācis laiks atteikties un varbūt vēl varu uzspēt atpakaļ līdz brīdim, kad visi ceļas un izlikties tikpat lieliski izgulējusies. kempinga zīme, pie kā izkāpu, izrādījās piederam kepmpingam, kas nepāstāvēja jau gadus desmit (kas tā par cilvēku maldināšanu?), taču dieviņš laikam bija izlēmis, ka nu būs gana un puskilometru tālāk jau nogriezos uz ceļu, kurš veda atpakaļ.
izbridos līdz nabiņai pa rasu, iespēru oskaram, lai iedot man tabaku, uztinu un izsmēķēju labāko cigareti dzīvē, un apgūlos, lai baudītu pusstundu - manuprāt, pelnīta - miedziņa.