| |
[Nov. 14th, 2016|06:46 am] |
Kāpēc man likās, ka vajadzētu pārlasīt Katjas Ketu "Vecmāti"? Paņēmās līdzi, jo lasījās atkal. Kaut varētu šķist, ka šī nav no tām tipiskajām grāmatām, ko mēdz dzīves laikā pārlasīt. + vēl svaigi noskatīts norvēģu tvserčiku grāvējs Okkupiert ar J. Nesbē scenāriju, kur smalki attēlots, kā Krievija okupē Norvēģiju, paziņojusi, ka Norvēģijā mītošo krievu tiesības ir aizskārtas.
Šonakt murgoju ar episku vērienu. Ja pati prastu rakstīt, principā, pieslīpējot abus no murgiem, es varētu tos atprečot pārvēšot par Holivudas blokbāsteru scenārijiem.
Pirmajā murgā ASV, Krievija un Ķīna apvienojās un okupēja visu pasauli izņemot Kanādu un Jaunzēlandi. Tika ieviests brutāls totalitārs režīms, ar masu iznīcināšanām un absolūtu indivīdu kontroli, masu smadzeņskalošanu (1984 atpūšas), visi dzīvi atstātie kalpoja varai, visi dzīvoja milzīgās betona konstrukcijās, iziet ārā uz ielas nebija iespējams pēc būtības, nemaz nerunājot par kaut kādu pastaigu mežā. Kā kultūras jomas darbiniece es tiku atstāta dzīva, jo laikus pratu kaut ko varai netīkamu nelaikā nepateikt (vai biju par gļēvu, lai pateiktu), Mani norīkoja strādāt par apkopēju oficiālajā propagandas radio, jo ir pieredze darbā kultūras jomā. Telpas bija no gaiši dzeltena betona, tām nebija stūru, visas formas bija pludenas un apaļīgas. Tiklīdz mēģināju kaut kur doties, kas neatbilda atļautajām darbībām, tā no sienas iznira aziātiska izskata militārists un klusējoši skatījās virsū. Tā bija specvienība, kas apsargāja un kontrolēja “tautu”. Tāds varēja iznirt jebkurā laikā no jebkura stūra. Ja konstatēja nepakļaušanos, nogalināja bez vārda runas. Ar naža dūrienu vēderā. Un tieši tādā pašā veidā klusējot pazuda atpakaļ sienā. Sākumā vēl cerēju pārbēgt uz Kanādu, samaksāju pārvedējiem, bet tie izrādījās krāpnieki. Vienīgā robežas šoseja, kas vēl bija vaļā, bija apsolūti izmirusi, jau betona mūru ieskauta, un tajā ik pa posmām stāvēja klusējoši aziāti. Mēģināju skriet, bet tad viens iedūra man dunci vēderā. Taču es nenomiru. Uzreiz nonācu tajā radio nodaļā par apkopēju. Vēlāk dažādās sapulcēs es sastapu vēl dažus izdzīvojošos kultūras nozares kolēģus, viņiem visiem bija traģisks skatiens, un mēs nespējām viens otram skatīties acīs, jo visi zinājām, ka jūtamies kā nodevēji, ka esam izdzīvojuši, jo neesam iestājušies pret režīmu, esam klusējuši, un tāpēc netikām nodurti. Bet citi bija drosmīgāki, viņi iebilda režīmam un tika iznīcināti.
Ap 2 naktī uzrāvos gultā, jūra šalc un galvā šalc. Izdzēru aukstu ūdeni un aizgāju mēģināt gulēt vēlreiz. Otrajā piegājienā pasākums bija vizuāli mazāk iespaidīgs. Krievija piedāvāja Vācijai iemainīt Ekvadoru pret kaut ko citu, ko tieši, neatceros. Hitlers ar sajūsmu piekrita, un tad nu es kopā ar Hitleru un vēl kaut kādiem 3 cilvēkiem, medību bisēm apkārušies, cilpojām pa labi koptajiem Ekvadoras laukiem, kur pilns ar lepnām britu mužām, iekoptiem parkiem un tīrumiem, un meklējām kaut kādus krievu spiegus, kas jānošauj. Biju piekomandēta Hitleram tieši blakus. Pārējie 3 gāja atsevišķi, drusku pa priekšu, mūs piesedzot.
Gājām ar Hitleru un vēl spriedām, cik glīti viss sakopts, laba apkārtne, tādu var ņemt.
Vienā no labajām mājām atradām krievu spiegu, kurš slēpās. Viņš bija ietinies bērnu autiņos, autiņi izrādījās nodevīgā pazīšanās zīme, jo tie pārējie trīs mūsu sabiedrotie pirms brīža divus citus tādos pašos autiņos jau bija nošāvuši. Tad pēkšņi nez no kurienes uz bruka citi krievi, tādos pašos autiņos. Visi sāka šaut. Man bija jāaizsargā Hitlers, bet es nespēju izšaut. Pilnīgi fiziski atceros sajūtu, kā rādītājpirkstam nav spēka nospiet gaili (vai kā tos visus jūsu ieroču sūdus sauc), jo tas ir tik smagi, un es neprotu šaut, no ieročiem vispār neko nesaprotu. Nu bet Hitlers taču jāaizstāv. Un šis bija riktīgi nikns uz mani, ka šo neaizstāvu. Saku, ka neprotu šaut. Viņš kliedz, lai mācos. Un tad, kad pēkšņi no slēpņa izlec viens jauns spiegu pāris (sievie un vīrietis, skaidri redzams, ka mīlnieki) tādos pašos autiņos, un tēmē uz Hitleru, es saņemos. Jo skaidrs, ka šie viņu nošaus. Man roka nenodreb, un nospiežu gaili.
Pēc tam labiekārtotajos Ekvadoras laukos un muižās, no kurām padzīti briti, tiek iekārtoti kolhozi un ievesti gucuļi.
Paldies par uzmanību. |
|
|