oij, kā es iešu uz visām rīgas ritmu meistarklasēm un koncertiem. oij, kā es iešu!

un es jau no galvas zinu doma laukuma trompetista repertuāru

vakardiena bija liels robs manā "tagad tikai strādāšu un strādāšu" plānā. phe
pie martas nekas traks, tikai šausmīgi piepīpēts. nedaudz šņabja un gandrīz sarunāts brauciens uz openeru. nē, es nevaru, kaut kāda prāta druska man vēl ir, un naudas man vairs nav. sigitas telefona sarunas, kas atmet bērnudārza intrigu pasaulē, un smiekli līdz asarām.
es varu atļauties vairāk? man liekas, ka varu un tik daudz, cik salien manā maisā "neparedzētiem gadījumiem". vai arī tajā maisā, ko zane man uz astoņpadsmit gadiem uzdāvināja. linu maisu ar nosaukumu "laimes maiss", kurā likt un krāmēt laimīgos brīžus. sākumā metu iekšā mazas lapiņas ar maziem notikumiem, tagad tikai reizi pa gadam izpurinu, lai putekļi nesaēd.
bet tas nenozīmē, ka laimes mazāk, vienkārši tāds uzstādījums.
un šis ir ļoti nejēdzīgs posts.
varbūt trāpīšu berlīnē arī jūlija beigās, tad nu divu mēnešu laikā trīs lidojumi, kopā seši un uz vienu vietu. smalki.
jāsāk ģerbties pelēkā.

man sāp acis
dators nogalina
kafija trīcina

kādus vēl novērojumus es varētu veikt?

10.jūlijā es tomēr lidoju prom.
jo nauda vairs nav svarīga

swim swim robert

pēc jāņiem vajag brīvdienu, bet tādu, par kuru paziņo tikai jāņu dienā, lai tomēr atbrauktu mājās un nomierinātos. ja brīvdiena būtu zināma pirms tam, noteikti alus un dejas turpinātos, kā rezultātā vajadzētu vēl vienu brīvdienu. un tā līdz bezgalībai.
tāpēc pēcjāņu rītā vismaz vienu sirēnu pa latviju un kopīgu darba atcelšanu

un braukt caur alūksni ar bigmouth strikes again uz visskaļāko
mmm

īsts latvietis
piektdiena. izpirtošanās.
sestdiena. līgošana, vainagu pīšana, dziedāšana, dejošana, alus dzeršana un siera ēšana.
svētdiena. avārija.

nu tad lai tīri un smaržīgi sagaidam, pavadam un nosvinam!

šodien no rīta, uz visskaļāko austiņās klausoties snow patrol, braucu visā brīvības ielas platumā.
es zināju, ka esmu par traku un par nedzirdīgu šim ļoti svarīgajam ceļa posmam, bet man bija vienalga.
un tad es viņiem (minētajai mūzikai) paklausīju, un aizvēru acis.
shut you eyes
iesaku un kā vēl.

klausos star wars no džona viljamsa un sajutos tik karaliski. karaliski kā karalis

raginskis no rīta, lasot manu ziņu par 'radiohead' no vakardienas raidījuma, teikumu "baumo, ka jaunais albums iznākšot jau šoruden" papildināja ar "..un tajā piedalīsies stīgu kvartets"
uz manu izbrīnu reklāmas pauzē atbildēja, ka viņš arī gribot baumot. nu tā pa īstam.

un es jau trešo nakti guļu savādāk
sarāvusies embrija pōzā
un tas noteikti kaut ko nozīmē

tomēr uzpīpēju, bet ne sūda nelīdz
varbūt nav kam līdzēt
tāda iespēja arī pastāv

eu, negribas pīpēt

un tad uznāk lērums nepamatotu skumju. tādu kā dzimšanas dienās vai rītos pēc tām
varu sevi skrāpēt ar baložiem līdz nemaņai
varu dzert un varu arī nedzert
gribas apkārt bardaku tik skaļu, ka nedzirdēt sevi
bet es mazgāju drēbes, krāsoju matus un kārtoju vecos eksāmenu pierakstus

nu re, viss ir aiz muguras un stresa nav.
un nebija arī, tāpēc par pirmā lampu drudža pārdzīvošanu nav ne runas.
tikai pēdējā pusstundā atcerējos, ka neko neesmu ēdusi un likās, ka visa latvija dzird manu vēdera burkšķēšanu.

vakar vakarā sāku skaitīt stundas.

es atnāču šeitpirms vienpadsmitiem.
es esju prom pirms deviņiem.
malacīts

dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām.

mana diena nav par radio, bet ir par sajukumiem. sajaucu visu, ko varēju, bet kļūdas ir tikai kļūdas tad, ja nonāk plašākai apskatei. tagad es tikai viena pati varu par sevi ņirgāties.

mani ieslēdza redakcijā. nejauši, protams, bet es paspēju izdomāt, ka mani rīt no rīta atradīs nomirušu, taisot raidījumu un es kļūšu par jaunākā karjerista simbolu uz mūžiem