vakardiena bija liels robs manā "tagad tikai strādāšu un strādāšu" plānā. phe
pie martas nekas traks, tikai šausmīgi piepīpēts. nedaudz šņabja un gandrīz sarunāts brauciens uz openeru. nē, es nevaru, kaut kāda prāta druska man vēl ir, un naudas man vairs nav. sigitas telefona sarunas, kas atmet bērnudārza intrigu pasaulē, un smiekli līdz asarām.
es varu atļauties vairāk? man liekas, ka varu un tik daudz, cik salien manā maisā "neparedzētiem gadījumiem". vai arī tajā maisā, ko zane man uz astoņpadsmit gadiem uzdāvināja. linu maisu ar nosaukumu "laimes maiss", kurā likt un krāmēt laimīgos brīžus. sākumā metu iekšā mazas lapiņas ar maziem notikumiem, tagad tikai reizi pa gadam izpurinu, lai putekļi nesaēd.
bet tas nenozīmē, ka laimes mazāk, vienkārši tāds uzstādījums.
un šis ir ļoti nejēdzīgs posts.
varbūt trāpīšu berlīnē arī jūlija beigās, tad nu divu mēnešu laikā trīs lidojumi, kopā seši un uz vienu vietu. smalki.
jāsāk ģerbties pelēkā.