es taču varu atzīt mitras acis
varu

hā
klausījos ivanuški internešinal
tuči a tuči a tuči
a tuči kak ļūūūūģi

nejūku, nejūku, nejūku

pēc ritmiem esmu pilnīgi tukša un tukša.
tik tik TIK lieli!

lūdzu, vēl

redakcija tukša. un te pēkšni aiz loga doma "berdē" sāk spēlēt kaut kāds dīvians pūtēju orķestris.
un austra pieiet pie loga, spīd saule, cilvēki kā mazas skudras mīņājas pa doma laukumu un austra saprot, cik vājprātīgi mīl rīgu.

un tas superīgais kāzinieku trolejbuss brīvibas ielā ar konservu bumdžam, rōzā baloniem un uzrakstu "laulības osta". re, kādam kāzās pietiek arī izdomas.
trolejbuss!

tas bija tik ļoti, ka nekad vairāk, lūdzu, neko vairāk.
freddy cole ir tas, kas atstāj visus sajūsmā, liek celties kājās un būt kapa klusumā, kad viņš dzied.

neko tik LIELU nebiju dzirdējusi

pēdējā stadija.
yellow jackets koncerta laikā stāvēt pie cappy automāta un priecāties par to, cik tas jauki darbojas.

nākot tuvāk TAM datumam, kļūst vieglāk. bet parasti jau tā nav - visvairāk gribas čurāt tieši pie dzīvokļa durvīm, ne?
tas laikam tāpēc, ka piedzimu ar kājām pa priekšu

un tā - es sāku savu rīgas ritmu maratonu
būs par daudz, es zinu

un, protams, ka šodien ir tāds trineklis, ka nevar ne redakcijā nosēdēt, ne ar riteni pabraukt.
ja vakar dīcu un spiedzu tikai sākumā, tad visu aizturēto emociju kalnu es dodu laukā šodien.

un man tik žēl, ka nebija līdzi mikrofona. jo tad es to mirkli ierakstītu, kā vēl ierakstītu!

jā, es vakar tomēr tiku uz muse, jā, es pieļāvos aizvilkties uz sarkanu pēc koncerta, jā, uz turieni atnāca VIŅI, jā, es pļāpāju ar metjū

šitajos

aizkustēt

vai tiešām muse kāps virsū tikai 21.00?

šodien lieku sevi uz muse nots. un baidos, ka koncerts atnāks, izārdīs, aizies un atstās tukšu.

mocarts un adamss tiešām labi iet kopā.
un es sēdēju zālē lepna, ka mums ir tāds orķestris
TĀDS!

vakar es atļāvos ievilkties lovītes skavās un sēdēt tur, līdz mājup braukšanai, kad atļāvos "garām ejot" ielīst gaujā, un ārā bija silts, kā smejies, un lija tikai tad, kad minos mājās

laikam tiešām slikts laiks ārā, jo no maniem (knapā skaita) draugiem 42 sēž onlainā.
lietus vainīgs, vai ne?

šodien nevaru "nokāpt" no michael buble. un sirdi silda ēters un silda pēc-ētera sarunātais ILoveYou. un tas lietus, kas iekšā sēdēšanu padara loģisku un rudenīgu. neskumji rudenīgu

nūūū, forši. esmu visu izdarījusi un ir tikai divi. tagad varu nodoties The God of Small Things, kafijai, cigaretēm un gaidīšanai.

izgulējos tā pa smuko un nemaz neliekas, ka šodien atkal ir lampdrudža diena, jo laikam vairs nav.
tikai beidzot pie sienas ir kalendārs (nu tāds, ar roku zīmēts, improvizēts) šīm divām nedēļām. un tāpat kā bērnībā, gaidot mammu no komandējumiem, nozīmīgajam datumam ir piezīmēta puķīte un pārējie katru dienu pa vienam tiek strīpoti nost.
mazai esot, mani vecmāmiņa ņēma opā, lai varētu aizsniegt šos laimes tuvuma paudošos ciparus ar savu vaska krītiņu, tagad es to varu pati