izgulējos tā pa smuko un nemaz neliekas, ka šodien atkal ir lampdrudža diena, jo laikam vairs nav.
tikai beidzot pie sienas ir kalendārs (nu tāds, ar roku zīmēts, improvizēts) šīm divām nedēļām. un tāpat kā bērnībā, gaidot mammu no komandējumiem, nozīmīgajam datumam ir piezīmēta puķīte un pārējie katru dienu pa vienam tiek strīpoti nost.
mazai esot, mani vecmāmiņa ņēma opā, lai varētu aizsniegt šos laimes tuvuma paudošos ciparus ar savu vaska krītiņu, tagad es to varu pati