tici sev un es arī ticu Tev
roku dod un tik dari - mēs kopā varam!
-
vēl joprojām skan galvā no vakardienas. LMA klubs Students mani riktīgi pārsteidza - to ēku apmeklēju bieži jo bieži gan mācību, gan jau pieminētajā izklaides nolūkā, TAČU nekad nekad vēl nebiju piedzīvojusi TIK kolosālu vakaru, nakti un turpinājumu rītā. nē, nē - tas bija tā vērts. Tā visa vērts.
klausījos pa dienu Astro'n'out-us un PROTAMS, ka man jau neviens nebija paziņojis par vakardienas pasākumu tā laicīgi, tāpēc sanāca panikā skriet, ķert, cerēt uz citu kavējumiem, grābt laiku aiz piedurknes un .. dziedāt. tas palīdz vienmēr. tikpat labi kā riktīgi skaļa mūzika u.c.
bet ar vārdiem I LIVE ON COFEE AND SWEETS sākās mans vakars. un lai arī jau pieminēto vokāli instrumentālo apvienību =) esmu dzirdējusi bieži un nekas mani vairs nepārsteidz, - es dabūju ribās visu to labo un grūvīgo sajūtu, kas parasti parādās tikai izkliedētā veidā. Es dabūju tik spēcīgu koncentrātu, ka bail.
"vienmēr bail par pirmajiem soļiem un lidojumiem.."
žēl, ka šeit laikam nevienam tas īsti neinteresē.
jauniņo liktenis.
-