dažreiz jāpārkāpj riebums vai princips. ņemam šovakar pudeli šņabja, klausamies, izdzīvojam, ņemam partitūru (notis), atzīmējam visu iespējamo, sarakstam romānu, papildinam ar teorētiskajām fiškām par fantastiskajām blakuspartijām un tādu vai šitādu skaņkārtu un hvz vēl kādu motīvu un gatavs. domā viņa lasīs? viņa ieraudzīs, ka tu i strādājis un patiesi to visu klausījis pa 200 reizēm, līdz riebumam, ka pat nakts vidū varētu pielekt stāvus un nospēlēt dajebkuru tēmu... ar to pietiks.

jāatzīst, ka tev ir trāpīga ideja. bet es laikam ņemšu pudeli vīna. un ne šovakar.
biju fonotēkā un cd jau paņēmu. ierakstīja ar sarkano pildspalvu. pirmdien jāatdod. bet es neatdošu, es tikai pagarināšu.
jā, par blakuspartijām pateikt vienmēr var k-ko - tās ir tik dziedošas, līganas, kantilēnas, maigas, jūsmīgas, sievišķīgas.. u.c.
-
un to romānu es viņai uzrakstīšu.
"še, lolita, palasi!"
-
ai nu, ir ok.
:)

tēmas nospēlēt man nekad nav īsti sanācis, tad jau drīzāk nodungošu.
:)