Kāds ir tavs vārds?

“Sēdi mierīgs, es pasludinu
Vārdu, kurā tu sauksies.
Klausies, kā skan tavs vārds,
Klau, kāds tavs vārds...” – tā Jaunzēlandes pamatiedzīvotāji maori dziedājuši jaundzimušajam, pienesot klāt statueti un uzskaitot īpašības, kuras gribētu ieaudzināt bērnā, vai ar viņa dzimšanu saistītos notikumus (saullēkts, mēness aptumsums, kuģa pienākšana ostā). Kad mazulis nošķaudījies, tajā brīdī izrunātais vārds arī kļuvis par viņa vārdu.

Jaungvinejas papuasi dod bērniem vārdus dažādā vecumā: vienā ciltī - uzreiz pēc dzimšanas, otrā - pēc divdesmit dienām, trešā – kad bērns sāk staigāt, ceturtā vārds bijis izraudzīts jau pirms dzimšanas. Taču, kad bērns izaudzis par jaunieti, viņa vārdu nomaina pret citu. Pastāvēja uzskats, ka tuva radinieka vārdu nevajadzētu izrunāt skaļi, tādēļ māte bērnam speciāli izdomāja iesauku.

Dažās Dienvidaustrālijas ciltīs, bez visiem zināmā vārda, katram vīrietim bija arī kāds slepens, svēts vārds. To drīkstēja zināt tikai paši cienījamākie un vecākie cilts locekļi.

Tibetā, iestājoties mūku ordenī, zēnam noskuj galvu atstājot tikai mazu šķipsniņu. Vēlāk, kad viņam piešķir garīgo vārdu un viņš atsakās no līdzšinējā, laicīgā – noskuj arī to.

Arī Dienvidamerikas indiāņiem ir māņticīga attieksme pret savu vārdu – nekad nekādos apstākļos indiānis nedrīkst pateikt svešiniekam savu vārdu. Gajanas indiāņi uzskatīja, ka vārds ir daļa no cilvēka un, ja to izrunā, var nodarīt ļaunu tā īpašniekam. Tādēļ, saskaroties ar baltajiem cilvēkiem, viņi lūdza tiem dot sev jaunus vārdus, jo uzskatīja, ka jaunajiem vārdiem nav iepriekšējo spēka.

Ne tikai cilvēku, bet arī vietu vārdiem ir liela nozīme kādas enerģijas vietas vārds dod konkrētai apkārtnei. Latviešu teikās ir daudz stāstīts par vietām, upēm, ezeriem kā tie dabūjuši sev vārdus. Kāda teika vēsta, ka sākumā Limbažiem bijis cits vārds. Kādas svešas zemes tirgotāji pa Svētupi no jūras iekuģojuši pilsētā tirgoties. Kāds tirgotājs gribējis zināt pilsētas vārdu un svešā mēlē to jautājis. Pircējs nesaprazdams, ko tirgotājs vēlas, skaļi saucis kaimiņu uzvārdā Limba. Bet kāds cits kaimiņš sapratis, ka svešam cilvēkam nedrīkst izpaust pilsētas vārdu, skaļi abus pirmos saucis par āžiem. Tā arī tirgotāju valodā tā vieta iegājusies ar vārdu – Limbaāži.

Daudzas Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas tautas uzskatīja, ka īstais vārds ir nevis tas, ko dod cilvēkam piedzimstot, bet gan tas, kuru viņš iegūst pats. Piemēram, Navahu cilts jauneklis pēc ilgiem izturības un spēka pārbaudījumiem ilgi gavēja, gaidot, kamēr pie viņa sapnī ieradīsies aizstāvis gars un pateiks īsto vārdu.

Te der pieminēt arī kristiešu leģendas. Priesterim Caharijam, kurš jau bijis krietni gados un viņa sieva bijusi neauglīga, dievnamā parādījies eņģelis un sacījis: “Tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi Jānis”. Kad Elizabetei dēls piedzimis, kaimiņi un radi sanākuši un gribējuši viņu saukt tēva vārdā par Cahariju un visi ļoti brīnījušies, ka māte to nosauca par Jāni, jo viņu rados neviena Jāņa nav bijis. Tāpat arī Marijai parādījies eņģelis, kurš licis viņas nākamo dēlu nosaukt par Jēzu.

Katram vārdam ir noteiktas vibrācijas, kas spēj ietekmēt tā nēsātāja likteni. Dažkārt vārds, kurā bērns nosaukts, nesaskan ar viņa biolauku, tādēļ draugi vai tuvinieki gluži neapzināti viņu sāk dēvēt mīkstināmajā formā (Māra - Mārīte, Gunvaldis - Gunis) vai arī izdomā iesaukas. Ir taču bijis tā, ka jūs iepazīstaties ar cilvēku un uzreiz pamanāt, ka viņa pases vārds nepavisam viņam nepiestāv. Nu kuram gan nav gadījies satikt drūmas un noslēgtas Jautrītes, holeristiskus Maigoņus vai pārmēru “iemetējas” Skaidrītes? Vārdu disharmonija ar cilvēku rada arī problēmas ar veselību vai personisko dzīvi. Dažreiz dziednieki analizējot cilvēka vārdu, nonāk pie secinājuma, ka tas nav viņa īstais vārds. Vecāki bērnu gribējuši nosaukt, piemēram, par Džeinu, bet radi bijuši pretī – kā tik nelatvisku vārdu? Taču, kad meita izaugusi, pati apstiprināja, ka Džeina viņai labāk patīkot, nekā iedotais latviskais vārds. Vai arī kādu puiku vecāki gribējuši nosaukt par Danielu, bet vēlāk pārdomājuši un dokumentos ierakstījuši – Andris. Bet pēc gadiem dziednieks saka Andrim, ka viņa karmiskais vārds esot Daniels. Tādēļ izvēloties bērnam vārdu, vispirms jau vajadzētu sekot savai intuīcijai. Kristīgajā baznīcā kristībās nereti mācītājs piešķir cilvēkam otru vārdu. Tas palīdz līdzsvarot enerģētiku un aizsargājoši iedarbojas uz “nepareizo” vārdu. Kā nekā baznīcas dotais vārds ir bijis arī kāda konkrēta svētā vārds, kura gaišā, tīrā karma savienojas ar bērna karmu.

Numerologi uzskata, ka katram vārdam ir savs “vibrējošais skaitlis”, kuru iegūst vārda burtus pārveidojot skaitļos (A-1; B-2; C-3 utt.). Savu maģisko skaitli var noteikt pēc vārda un uzvārda numeroloģiskās summas. Vārda skaitlis esot personības attīstības izpausme skaitļos un atslēga uz viņa tieksmi gūt panākumus. Tagad arī Latvijā astrologi var palīdzēt vecākiem izvēlēties vispiemērotāko vārdu, izskatot bērna dzimšanas karti. Vai arī palīdzēt jau pieaugušam cilvēkam izvēlēties sev optimāli harmonisku otro vārdu.

Tāpēc meklēsim sev un saviem bērniem tādus vārdus, ar kuriem būs viegli sadzīvot:
Krusta tēvi, krusta mātes,
Man vārdiņu meklējiet!
Man’ gribēja tēvs, māmiņa
Bez vārdiņa audzināt.
(LD 1344,3)

Dīvaini… Cilvēces ceļā uz Attīstību ir tik daudz šķēršļu. Un vēl dīvaināk, ka lielākais šķērslis ir pati cilvēce, tās apziņa, saprāts un akla turēšanās pie vecām dogmām un pierastām patiesībām. Ja ir celmlauži, tad uzrodas arī tādi, kas stāv malā, neko nedarot, skaļi un gudri spriedelē, ko nu viņi gan darītu citādāk…

Atceros kādu piketu Rīgā, kad daudzdzīvokļu mājas īpašnieks paziņoja īrniekiem, ka viņiem ar laiku būs jāpāriet dzīvot citur. Piketētāji, pārsvarā padzīvojuši cilvēki un pensionāri, bija sašutuši par tādu «netaisnību». Plakātu teksti bija apmēram šādi: «Dzīvoju tur jau 40 gadus, un nu man ar bērniem jāiet projām!» Sākumā it kā bija to cilvēku žēl, bet, ieskatoties dziļāk viņu acīs, tajās paudās izmisums nevis par kaut kādu mistisku netaisnību, bet gan par gaidāmajām pārmaiņām. Viņi baidījās par to – kā būs tad, kad nebūs tā, kā bija pa vecam? Tāda arī cilvēce ir – kā tie piketētāji – mums ir labi, kā ir, un neko citu nevajag!

Jebkuras pārmaiņas notiek tikai tad, kad cilvēki ir nobrieduši tās pieņemt. Un, neapšaubāmi, tā tas ir bijis vienmēr, ka visu veco ar laiku nomaina vai papildina kas jauns. Ja jau tik grūti iet ar fiziskām pārmaiņām, tad garīgās ir varens stūrakmens ikvienam no mums.

Interesanti ir sabiedrības aizspriedumi pret tiem, kas vēlas paplašināt savas apziņas robežas. Katram tā apjēgsme par attīstību atnāk savā laikā. Grūtāk ir, ja visu dzīvi nodzīvo laiku miestiņā, kur viens par otru baumu līmenī it kā visu zina. Pienāk brīdis, kad cilvēks apjēdz – dzīve bijusi tukša, un nav piepildīts kāds liels un svarīgs Uzdevums, kas no zemapziņas dzīlēm tirda saprātu un neļauj naktīs mierīgi gulēt. Kļūst pārāk grūti aprobežoties ar acīmredzamām lietām un lietiņām. Tad nu no apkārtējiem nākas dzirdēt: «Re, kā! Visu mūžu ar viņu nodzīvoju vienā ciematā, bet tagad uz vecumdienām viņa braukā uz visādiem kursiem un sataisījusies būt dziedniece. Es jau nu gan viņai neticu! Kur ta’ parastam cilvēkam var parādīties kaut kādas spējas? Nē, nē, tas ir jāiet un jāizstāsta arī Ļudai un Geņai…»

Tā nu lauku sievu intrigas sit augstu vilni, līdz kāda no viņām neapjēdz, ka nespēj dzīvot pa vecam, ka ir vajadzīga jauna pasaules izpratne. Un, kamēr tā viņa meklē sev noderīgu ezotērisku informāciju, visu pārdomā, izvērtē dzīves būšanas un nebūšanas, pārējās, kā vienmēr, draudzīgi sēž bariņā un «sit klaču». Tad vakaros ar paceltiem mīklas ruļļiem pret durvīm, sagaida savus vīrus traktoristus, kas kādā grāvmalā kopīgi aizmirsušies no realitātes un meklējuši dzīves jēgu pudelēs… Tā visi mierīgi dzīvo tālāk savu pierasto, stabilo un nemainīgo ikdienu.

Kad pati Daba cilvēkus apvelta ar slimībām un grūtībām, lai tie atpūstos no skaudīgajām un dreizsirdīgajām domiņām un pievērstos sevis un apkārtējo izpratnei, cilvēki nereti kļūst nikni uz visu pasauli. Slimība tiek pieņemta kā bubulis, kas jāaizbiedē ar kaudzīti tablešu no rīta, pusdienās un vakariņās. Un kārtējais pāridarītājs tiek pieskaitīt «melnajam sarakstam», un tūlīt pat tiek perināti plāni par saldo atriebību.

Čūska vēl arvien nespēj atlaist savu asti, kurā iekodusies, un sabiedrība vēl nav pilnībā apjēgusi savu ceļu uz Attīstību. Taču katrā tādā mazā miestiņā ir kaut viens cilvēks, kas ieklausās, ja mazs bērnelis, no vietējās skoliņas iedams mājup, pie sevis skaita skolā dzirdētos viedos viedos Raiņa vārdus: «Pastāvēs, kas pārvērtīsies!»

Elīna soļoja pa pelēko bruģi arvien tuvāk un tuvāk Vecrīgas centram. Atkal visapkārt neīsti cilvēki, samākslota izturēšanās, tukšas sarunas. «Vai gan viņi zina par pasauli ko vairāk, kā tikai savu ceļu no mājām uz darbu un atpakaļ?» domāja Elīna - «Kas ir viņu dzīves jēga? Vai viņi vispār par to domā?»
Iegrimusi pārdomās par pasaules būtību, Elīna satrūkās. Kāds viņu sauca. Ak, tur jau stāvēja divi paziņas, tērpušies ādas drēbēs un armijas zābakos. Apkārušies ar anarhistu zīmēm un ķēdēm. «Beidzot kāds savējais,» Elīna nosprieda, kad tie sasveicinoties mīļi viņu apskāva. Metālisti ar pankiem tusējās kopā, arī nesen uzradušies skinhedi. Uzskati dažādi, taču tusiņi un alus visiem viens.

Elīna paņēma ģitāru un, kamēr pārējie iestiprinājās ar pamatīgiem alus malkiem, viņa mēģināja nospēlēt iemācītos akordus. Garām pagāja divi pabriesmīga izskata iereibuši tēviņi. Elīna pagriezās un nolika ģitāru uz soliņa. Pēkšņi sirds sāka strauji sisties, nezināms spēks lika atskatīties. Spalvaina dūre atradās dažus centimetrus no viņas sejas. Elīna to satvēra un pati pieliecās. Sitiens – neveiksmīgs. Viņa pavadonis, ar uzdauzīto zilo aci pamirkšķinādams, nicīgi noteica:
«Tā taču bāba!»
Tajā brīdī Elīna atpazina viņus – Vecrīgas grupējums, kuru mērķis nekad nebūt skaidrā. Lielākā daļa bijušie zeki, kas piesējās «savējo» tusam, izdzerdami alu un prasīdami piemest naudu jaunam dzērienam. Elīna, ar acīm pavadīdama nepatīkamos stāvus točkas virzienā, nodomāja:
«Kaut nu par šito joku viņi paši pārāk nenoraujas…»

Izrādījās, ka iepriekšējā dienā viens no dzert gribošajiem saņēma atteikumu no panka, kuram alus tomēr bija. Tas nu pilsonim tik ļoti nepaticis, ka sācis izrādīt savu spēku, taču dabūjis sitienu ar ķēdi pa seju. Nu viņi staigāja pa Vecrīgu un dauzīja visus pankus pēc kārtas, pat bērnus…
Elīnai likās nežēlīga šī pasaule, kurā ik uz stūra gaidīja naids, kas kā asinssarkana roze uzplauka no cilvēku cietsirdīgajām dvēselēm. Viņa nodomāja:
«Pieaugušie pasauli ir pataisījuši par mēslu bedri, un tagad brīnās, kas notiek ar bērniem, kuriem arī šeit ir jādzīvo. Ko gan mēs varētu mainīt, lai mūsu bērni tā nedomātu arī par mums?»

Vakara pusē bija sazvanīti visi iespējamie skinhedi, metālisti un panki. Alus tukšojās litriem un «aizstāvības armija» sevī lēja iekšā visu iespējamo. Arī Elīna sildīja rokās alus glāzi un klausījās runās, ka tie degradējušies tēvaiņi vienreiz ir jāapstādina. Tā nu jautrā prātā ap četrdesmit cilvēku devās pa Vecrīgu izlūkos.

Un, kad ķēdes un kāju spērieni lija pār vainīgā augumu, Elīnas sirdī vairs nebija ne žēluma, ne līdzcietības. No Dzīvās Ētikas stundām viņa atcerējās par karmas likumiem. Kam tas tagad bija vajadzīgs? Cilvēki viens otru nogalina, ienīst un pat nicina līdz dvēseles dziļumiem. Kāda gan karma var apturēt sitienam paceltu roku, ja ne pretsitiens vai nauda? Cilvēkiem ir svarīga tikai nauda. Ja tev tās nav – tu esi niecība. Tevi pat atskaita no izglītības iestādes, ja neesi spējīgs samaksāt mācību maksu. Elīna drūmi sarauca uzacis:
«Vai tiešām es vienmēr palikšu šajā bedrē?»
Viņai gribējās aizbēgt no savām domām, kas likās tik ārprātīgas un svešas, it kā kāds viņas galvā tās būtu ar varu sadzinis kā nokaitētas naglas.
«Cik zemu mēs esam krituši!» Elīna nodomāja, naktī tusējoties ar pieciem saviem tuvākajiem paziņām, kad tie priecājās par asinīm uz saviem zābaku purngaliem. No rīta visi, vēl nepiecēlušies, ķērās klāt palikušajām alus pudelēm. Pēc pāris malkiem visu ķermeni pārņēma patīkama siltuma sajūta. Elīnai miglainas atmiņas spiedās apziņā no aizmūža laikiem:
«Kad tas bija, kad jutos tāpat? Ak, jā! Pirmajā parapsihologa Ignatenko lekcijā, un arī pēc tam meditējot… Un apzinoties, ka kļūšu par astrologu… Un toreiz, kad jūras krastā gaidīju sauli uzlecam… Un, kad uz ielas mazs bērns izrāvās no mātes skavām un prasījās man opā…»
Elīna vairs nespēja sekot savas domas ātrumam. «Murgs,» viņa noteica un, noskurinādamās no sāpošajām atmiņām, mēģināja tās noskalot ar pasniegtās pudeles saturu, lai atkal ieklausītos apkārtējo sarunās. Nekas nebija mainījies. Vēl joprojām tika apspriestas tās pašas tēmas - «asinis šļācās uz visām pusēm», «kā mēs no čigāniem pirkām zāli», «cik alus mums vēl palicis». Elīnai neatlika nekas cits kā atkal iegrimt pārdomās. «Jāā… metafizika ir dīvaina padarīšana, » viņa domāja. «Ko gan es tādu iepriekšējā dzīvē sadarīju, ka tagad Gaisma mani atraida? Un ko tā gaišreģe, kas man izlika TARO kārtis, domāja, mani saukdama par nākamo kolēģīti? Vai tad viņa neredzēja, ka man vairs nav iespēju ne mācīties astroloģiju, ne dziedniecību, ne…» Tajā brīdī Elīnu no domas izsita dunka sānos un pasniegtā pudele. Istaba jau bija piepīpēta ar ziliem kodīgiem dūmiem, un Elīnai viss šķita saplūstam vienotā miglā, līdz viņa gremdējās atmiņās par iemācīto planētu nozīmi:
«Migla – tas ir Neptūns… Hmm… Neptūns ir arī okultisms, māksla, iedvesma, intuīcija, ilūzijas un sapņi, arī vājums, vilšanās, sāpes, narkomānija un alkoholisms. Ar ko gan es sava horoskopa Neptūnu varētu apzīmēt?»
Paskatījusies uz alus pudelēm, Elīna samulsa un nolaida acis. Labāk vispār nedomāt.

Zem zābaku zolēm skalojās jūras viļņi. Bariņš jauniešu pastaigājās gar jūrmalu, somās stiepdami līdzi alus krājumus. Tikai Elīna mazliet atpalika, pie paša jūras krasta cenšoties atrast dzintaru. «Varbūt izdosies,» viņa domāja, «nu, vismaz vienu, kaut pašu mazāko…» Uz viņas jautājumu - «Vai te vispār var atrast dzintarus? - viņa saņēma atbildi:
«Var, bet tikai ļoti, ļoti reti.»
Bariņš sāka attālināties no krasta, un Elīna, jau krietni atpalikusi no pārējiem, vēl reizi bezcerīgi atskatījās uz jūru, kuras krastā palika neatrastais dzintara gabaliņš. «Varbūt kādreiz…» viņa nodomāja, un skriešus panāca pārējos, kuri spārdīja tukšu pudeli, somā meklējot jau nākamo.
Bet, viņiem aizejot, Jūra, dzintara asaras liedama pār smiltīs iemītajām Elīnas pēdām, pacēla acis pret Debesīm un vaicājoši nopūtās: «Nu, kāpēc cilvēki tik ātri padodas?»

«Vienam tēvam trīs dēli – divi gudri, trešais muļķis,» - tā sākas daudzas pasakas, taču vienmēr tas muļķītis iegūst princesi un pusi karaļvalsts, jo ceļā uz mērķi viņš bia izvēlējies savādākus līdzekļus, nekā viņa gudrie brāļi. Mūsdienās tādus «muļķīšus» sauc modernāk – par Indigo bērniem. Tikai tagad viņu mērķis vairs nav puse karaļvalsts, bet gan cilvēces virzīšana uz evolūciju. Indigo paaudze ir gadsimtu mijas auklējums. Indigo -zilā krāsa – ir dominējošā aurā vairākumam cilvēku, kuri dzimuši pēc 1980. gada. Tādi bērni var ļoti atšķirties no vecākajiem brāļiem un māsām. Viņiem ir dziļa izpratne par lietām, ko citi nemaz neievēro vai uzskata par nevajadzīgu. Vecāku lielākā kļūda ir tā, ka viņi ierobežo savus bērnus: «To nedrīkst un šito nedrīkst, tas var notikt un šitas, un kādas nelaimes tik nenotiek, ja dara tā…» Cenšoties it kā pasargāt savus bērnus, vecāki viņos rada bailes un nestabilitāti. Indigo bērniem ir pašiem sava – iekšējā – patiesības izpratne, viņi nākuši pasaulē tieši tad, kad viņu dvēseles ir nobriedušas darboties cilvēces labā, lai mainītu visus vecos un nepareizos uzskatus, lai sagatavotu pasauli sestās rases atnākšanai.

Reiz, ciemojoties pie A.A.Špata un atpūšoties Bīriņos pie ezera, no smiltīm sāku celt smilšu pili, līdz aiz muguras izdzirdu labsirdīgu balsi:
«Nu, nu mazā meitiņa ar smiltiņām spēlējas!»
Pagriezos un kautrīgi pasmaidīju, taču savu pili uzcēlu līdz galam. Man likās, ka daudzu cilvēku dzīves sastāv tikai no tādām smilšu pilīm. Kļūstot pieauguši, cilvēki vairs nav tik drosmīgi, lai savā nodabā apsēstos kāda ezera vai jūras krastā un uzceltu savu smilšu pili. Tā nu es sapratu, ka vairums pieaugušo tādi degradējušies bērni vien ir.

Indigo bērni jūt, kas viņiem ir vajadzīgs nākotnes veidošanai, un kas – nē. Bērnībā visiem ir pastiprināta intuīcija un saikne ar Visumu. Un, ja bērns sajūt, ka viņam gribas lidot kosmosā un to izprast, vai arī kļūt par vetārstu, tad nekāds virtuves strādnieks no viņa nesanāks pat ar lielāko piespiešanos. Vecākā paaudze parasti stāsta kā strādājusi kolhozos un vairākos darbos vienlaikus, lai vairāk nopelnītu. Viņi nesaprot, ka toreiz viņi cēla materiālismu, bet mums tagad jāceļ garīgums. Ja arī kāda dvēselīte dzīvojusi askēta ķermenī kaut kur Austrumos, tad piedzimstot šeit – klosterī viss nenoslēpsies – kaut kas ir jāsāk darīt!

Un kas par to, ja kāds man pārmet, ka Patiesību izpratīšu tikai tad, kad slotas kāts sāks ziedēt? Un, ja man pašlaik dots talants sacerēt dzeju, tad es to izmantošu par spīti visiem, kas mani nicinoši par «tikai to skaisto vārdu lietotāju» sauc». Un, ja es vislabāk jūtos ar zilu matu krāsu, tad nedzīvošu ar kārtīgi noglaustu palsu frizūriņu. Un, hmm…, kas par to, ja es laiku pa laikam ielūkojos aizdurvē – vai slotaskāts ziedējis nav?