«Vienam tēvam trīs dēli – divi gudri, trešais muļķis,» - tā sākas daudzas pasakas, taču vienmēr tas muļķītis iegūst princesi un pusi karaļvalsts, jo ceļā uz mērķi viņš bia izvēlējies savādākus līdzekļus, nekā viņa gudrie brāļi. Mūsdienās tādus «muļķīšus» sauc modernāk – par Indigo bērniem. Tikai tagad viņu mērķis vairs nav puse karaļvalsts, bet gan cilvēces virzīšana uz evolūciju. Indigo paaudze ir gadsimtu mijas auklējums. Indigo -zilā krāsa – ir dominējošā aurā vairākumam cilvēku, kuri dzimuši pēc 1980. gada. Tādi bērni var ļoti atšķirties no vecākajiem brāļiem un māsām. Viņiem ir dziļa izpratne par lietām, ko citi nemaz neievēro vai uzskata par nevajadzīgu. Vecāku lielākā kļūda ir tā, ka viņi ierobežo savus bērnus: «To nedrīkst un šito nedrīkst, tas var notikt un šitas, un kādas nelaimes tik nenotiek, ja dara tā…» Cenšoties it kā pasargāt savus bērnus, vecāki viņos rada bailes un nestabilitāti. Indigo bērniem ir pašiem sava – iekšējā – patiesības izpratne, viņi nākuši pasaulē tieši tad, kad viņu dvēseles ir nobriedušas darboties cilvēces labā, lai mainītu visus vecos un nepareizos uzskatus, lai sagatavotu pasauli sestās rases atnākšanai.

Reiz, ciemojoties pie A.A.Špata un atpūšoties Bīriņos pie ezera, no smiltīm sāku celt smilšu pili, līdz aiz muguras izdzirdu labsirdīgu balsi:
«Nu, nu mazā meitiņa ar smiltiņām spēlējas!»
Pagriezos un kautrīgi pasmaidīju, taču savu pili uzcēlu līdz galam. Man likās, ka daudzu cilvēku dzīves sastāv tikai no tādām smilšu pilīm. Kļūstot pieauguši, cilvēki vairs nav tik drosmīgi, lai savā nodabā apsēstos kāda ezera vai jūras krastā un uzceltu savu smilšu pili. Tā nu es sapratu, ka vairums pieaugušo tādi degradējušies bērni vien ir.

Indigo bērni jūt, kas viņiem ir vajadzīgs nākotnes veidošanai, un kas – nē. Bērnībā visiem ir pastiprināta intuīcija un saikne ar Visumu. Un, ja bērns sajūt, ka viņam gribas lidot kosmosā un to izprast, vai arī kļūt par vetārstu, tad nekāds virtuves strādnieks no viņa nesanāks pat ar lielāko piespiešanos. Vecākā paaudze parasti stāsta kā strādājusi kolhozos un vairākos darbos vienlaikus, lai vairāk nopelnītu. Viņi nesaprot, ka toreiz viņi cēla materiālismu, bet mums tagad jāceļ garīgums. Ja arī kāda dvēselīte dzīvojusi askēta ķermenī kaut kur Austrumos, tad piedzimstot šeit – klosterī viss nenoslēpsies – kaut kas ir jāsāk darīt!

Un kas par to, ja kāds man pārmet, ka Patiesību izpratīšu tikai tad, kad slotas kāts sāks ziedēt? Un, ja man pašlaik dots talants sacerēt dzeju, tad es to izmantošu par spīti visiem, kas mani nicinoši par «tikai to skaisto vārdu lietotāju» sauc». Un, ja es vislabāk jūtos ar zilu matu krāsu, tad nedzīvošu ar kārtīgi noglaustu palsu frizūriņu. Un, hmm…, kas par to, ja es laiku pa laikam ielūkojos aizdurvē – vai slotaskāts ziedējis nav?