Kāds ir tavs vārds?

“Sēdi mierīgs, es pasludinu
Vārdu, kurā tu sauksies.
Klausies, kā skan tavs vārds,
Klau, kāds tavs vārds...” – tā Jaunzēlandes pamatiedzīvotāji maori dziedājuši jaundzimušajam, pienesot klāt statueti un uzskaitot īpašības, kuras gribētu ieaudzināt bērnā, vai ar viņa dzimšanu saistītos notikumus (saullēkts, mēness aptumsums, kuģa pienākšana ostā). Kad mazulis nošķaudījies, tajā brīdī izrunātais vārds arī kļuvis par viņa vārdu.

Jaungvinejas papuasi dod bērniem vārdus dažādā vecumā: vienā ciltī - uzreiz pēc dzimšanas, otrā - pēc divdesmit dienām, trešā – kad bērns sāk staigāt, ceturtā vārds bijis izraudzīts jau pirms dzimšanas. Taču, kad bērns izaudzis par jaunieti, viņa vārdu nomaina pret citu. Pastāvēja uzskats, ka tuva radinieka vārdu nevajadzētu izrunāt skaļi, tādēļ māte bērnam speciāli izdomāja iesauku.

Dažās Dienvidaustrālijas ciltīs, bez visiem zināmā vārda, katram vīrietim bija arī kāds slepens, svēts vārds. To drīkstēja zināt tikai paši cienījamākie un vecākie cilts locekļi.

Tibetā, iestājoties mūku ordenī, zēnam noskuj galvu atstājot tikai mazu šķipsniņu. Vēlāk, kad viņam piešķir garīgo vārdu un viņš atsakās no līdzšinējā, laicīgā – noskuj arī to.

Arī Dienvidamerikas indiāņiem ir māņticīga attieksme pret savu vārdu – nekad nekādos apstākļos indiānis nedrīkst pateikt svešiniekam savu vārdu. Gajanas indiāņi uzskatīja, ka vārds ir daļa no cilvēka un, ja to izrunā, var nodarīt ļaunu tā īpašniekam. Tādēļ, saskaroties ar baltajiem cilvēkiem, viņi lūdza tiem dot sev jaunus vārdus, jo uzskatīja, ka jaunajiem vārdiem nav iepriekšējo spēka.

Ne tikai cilvēku, bet arī vietu vārdiem ir liela nozīme kādas enerģijas vietas vārds dod konkrētai apkārtnei. Latviešu teikās ir daudz stāstīts par vietām, upēm, ezeriem kā tie dabūjuši sev vārdus. Kāda teika vēsta, ka sākumā Limbažiem bijis cits vārds. Kādas svešas zemes tirgotāji pa Svētupi no jūras iekuģojuši pilsētā tirgoties. Kāds tirgotājs gribējis zināt pilsētas vārdu un svešā mēlē to jautājis. Pircējs nesaprazdams, ko tirgotājs vēlas, skaļi saucis kaimiņu uzvārdā Limba. Bet kāds cits kaimiņš sapratis, ka svešam cilvēkam nedrīkst izpaust pilsētas vārdu, skaļi abus pirmos saucis par āžiem. Tā arī tirgotāju valodā tā vieta iegājusies ar vārdu – Limbaāži.

Daudzas Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas tautas uzskatīja, ka īstais vārds ir nevis tas, ko dod cilvēkam piedzimstot, bet gan tas, kuru viņš iegūst pats. Piemēram, Navahu cilts jauneklis pēc ilgiem izturības un spēka pārbaudījumiem ilgi gavēja, gaidot, kamēr pie viņa sapnī ieradīsies aizstāvis gars un pateiks īsto vārdu.

Te der pieminēt arī kristiešu leģendas. Priesterim Caharijam, kurš jau bijis krietni gados un viņa sieva bijusi neauglīga, dievnamā parādījies eņģelis un sacījis: “Tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi Jānis”. Kad Elizabetei dēls piedzimis, kaimiņi un radi sanākuši un gribējuši viņu saukt tēva vārdā par Cahariju un visi ļoti brīnījušies, ka māte to nosauca par Jāni, jo viņu rados neviena Jāņa nav bijis. Tāpat arī Marijai parādījies eņģelis, kurš licis viņas nākamo dēlu nosaukt par Jēzu.

Katram vārdam ir noteiktas vibrācijas, kas spēj ietekmēt tā nēsātāja likteni. Dažkārt vārds, kurā bērns nosaukts, nesaskan ar viņa biolauku, tādēļ draugi vai tuvinieki gluži neapzināti viņu sāk dēvēt mīkstināmajā formā (Māra - Mārīte, Gunvaldis - Gunis) vai arī izdomā iesaukas. Ir taču bijis tā, ka jūs iepazīstaties ar cilvēku un uzreiz pamanāt, ka viņa pases vārds nepavisam viņam nepiestāv. Nu kuram gan nav gadījies satikt drūmas un noslēgtas Jautrītes, holeristiskus Maigoņus vai pārmēru “iemetējas” Skaidrītes? Vārdu disharmonija ar cilvēku rada arī problēmas ar veselību vai personisko dzīvi. Dažreiz dziednieki analizējot cilvēka vārdu, nonāk pie secinājuma, ka tas nav viņa īstais vārds. Vecāki bērnu gribējuši nosaukt, piemēram, par Džeinu, bet radi bijuši pretī – kā tik nelatvisku vārdu? Taču, kad meita izaugusi, pati apstiprināja, ka Džeina viņai labāk patīkot, nekā iedotais latviskais vārds. Vai arī kādu puiku vecāki gribējuši nosaukt par Danielu, bet vēlāk pārdomājuši un dokumentos ierakstījuši – Andris. Bet pēc gadiem dziednieks saka Andrim, ka viņa karmiskais vārds esot Daniels. Tādēļ izvēloties bērnam vārdu, vispirms jau vajadzētu sekot savai intuīcijai. Kristīgajā baznīcā kristībās nereti mācītājs piešķir cilvēkam otru vārdu. Tas palīdz līdzsvarot enerģētiku un aizsargājoši iedarbojas uz “nepareizo” vārdu. Kā nekā baznīcas dotais vārds ir bijis arī kāda konkrēta svētā vārds, kura gaišā, tīrā karma savienojas ar bērna karmu.

Numerologi uzskata, ka katram vārdam ir savs “vibrējošais skaitlis”, kuru iegūst vārda burtus pārveidojot skaitļos (A-1; B-2; C-3 utt.). Savu maģisko skaitli var noteikt pēc vārda un uzvārda numeroloģiskās summas. Vārda skaitlis esot personības attīstības izpausme skaitļos un atslēga uz viņa tieksmi gūt panākumus. Tagad arī Latvijā astrologi var palīdzēt vecākiem izvēlēties vispiemērotāko vārdu, izskatot bērna dzimšanas karti. Vai arī palīdzēt jau pieaugušam cilvēkam izvēlēties sev optimāli harmonisku otro vārdu.

Tāpēc meklēsim sev un saviem bērniem tādus vārdus, ar kuriem būs viegli sadzīvot:
Krusta tēvi, krusta mātes,
Man vārdiņu meklējiet!
Man’ gribēja tēvs, māmiņa
Bez vārdiņa audzināt.
(LD 1344,3)