Dīvaini… Cilvēces ceļā uz Attīstību ir tik daudz šķēršļu. Un vēl dīvaināk, ka lielākais šķērslis ir pati cilvēce, tās apziņa, saprāts un akla turēšanās pie vecām dogmām un pierastām patiesībām. Ja ir celmlauži, tad uzrodas arī tādi, kas stāv malā, neko nedarot, skaļi un gudri spriedelē, ko nu viņi gan darītu citādāk…

Atceros kādu piketu Rīgā, kad daudzdzīvokļu mājas īpašnieks paziņoja īrniekiem, ka viņiem ar laiku būs jāpāriet dzīvot citur. Piketētāji, pārsvarā padzīvojuši cilvēki un pensionāri, bija sašutuši par tādu «netaisnību». Plakātu teksti bija apmēram šādi: «Dzīvoju tur jau 40 gadus, un nu man ar bērniem jāiet projām!» Sākumā it kā bija to cilvēku žēl, bet, ieskatoties dziļāk viņu acīs, tajās paudās izmisums nevis par kaut kādu mistisku netaisnību, bet gan par gaidāmajām pārmaiņām. Viņi baidījās par to – kā būs tad, kad nebūs tā, kā bija pa vecam? Tāda arī cilvēce ir – kā tie piketētāji – mums ir labi, kā ir, un neko citu nevajag!

Jebkuras pārmaiņas notiek tikai tad, kad cilvēki ir nobrieduši tās pieņemt. Un, neapšaubāmi, tā tas ir bijis vienmēr, ka visu veco ar laiku nomaina vai papildina kas jauns. Ja jau tik grūti iet ar fiziskām pārmaiņām, tad garīgās ir varens stūrakmens ikvienam no mums.

Interesanti ir sabiedrības aizspriedumi pret tiem, kas vēlas paplašināt savas apziņas robežas. Katram tā apjēgsme par attīstību atnāk savā laikā. Grūtāk ir, ja visu dzīvi nodzīvo laiku miestiņā, kur viens par otru baumu līmenī it kā visu zina. Pienāk brīdis, kad cilvēks apjēdz – dzīve bijusi tukša, un nav piepildīts kāds liels un svarīgs Uzdevums, kas no zemapziņas dzīlēm tirda saprātu un neļauj naktīs mierīgi gulēt. Kļūst pārāk grūti aprobežoties ar acīmredzamām lietām un lietiņām. Tad nu no apkārtējiem nākas dzirdēt: «Re, kā! Visu mūžu ar viņu nodzīvoju vienā ciematā, bet tagad uz vecumdienām viņa braukā uz visādiem kursiem un sataisījusies būt dziedniece. Es jau nu gan viņai neticu! Kur ta’ parastam cilvēkam var parādīties kaut kādas spējas? Nē, nē, tas ir jāiet un jāizstāsta arī Ļudai un Geņai…»

Tā nu lauku sievu intrigas sit augstu vilni, līdz kāda no viņām neapjēdz, ka nespēj dzīvot pa vecam, ka ir vajadzīga jauna pasaules izpratne. Un, kamēr tā viņa meklē sev noderīgu ezotērisku informāciju, visu pārdomā, izvērtē dzīves būšanas un nebūšanas, pārējās, kā vienmēr, draudzīgi sēž bariņā un «sit klaču». Tad vakaros ar paceltiem mīklas ruļļiem pret durvīm, sagaida savus vīrus traktoristus, kas kādā grāvmalā kopīgi aizmirsušies no realitātes un meklējuši dzīves jēgu pudelēs… Tā visi mierīgi dzīvo tālāk savu pierasto, stabilo un nemainīgo ikdienu.

Kad pati Daba cilvēkus apvelta ar slimībām un grūtībām, lai tie atpūstos no skaudīgajām un dreizsirdīgajām domiņām un pievērstos sevis un apkārtējo izpratnei, cilvēki nereti kļūst nikni uz visu pasauli. Slimība tiek pieņemta kā bubulis, kas jāaizbiedē ar kaudzīti tablešu no rīta, pusdienās un vakariņās. Un kārtējais pāridarītājs tiek pieskaitīt «melnajam sarakstam», un tūlīt pat tiek perināti plāni par saldo atriebību.

Čūska vēl arvien nespēj atlaist savu asti, kurā iekodusies, un sabiedrība vēl nav pilnībā apjēgusi savu ceļu uz Attīstību. Taču katrā tādā mazā miestiņā ir kaut viens cilvēks, kas ieklausās, ja mazs bērnelis, no vietējās skoliņas iedams mājup, pie sevis skaita skolā dzirdētos viedos viedos Raiņa vārdus: «Pastāvēs, kas pārvērtīsies!»