Elīna soļoja pa pelēko bruģi arvien tuvāk un tuvāk Vecrīgas centram. Atkal visapkārt neīsti cilvēki, samākslota izturēšanās, tukšas sarunas. «Vai gan viņi zina par pasauli ko vairāk, kā tikai savu ceļu no mājām uz darbu un atpakaļ?» domāja Elīna - «Kas ir viņu dzīves jēga? Vai viņi vispār par to domā?»
Iegrimusi pārdomās par pasaules būtību, Elīna satrūkās. Kāds viņu sauca. Ak, tur jau stāvēja divi paziņas, tērpušies ādas drēbēs un armijas zābakos. Apkārušies ar anarhistu zīmēm un ķēdēm. «Beidzot kāds savējais,» Elīna nosprieda, kad tie sasveicinoties mīļi viņu apskāva. Metālisti ar pankiem tusējās kopā, arī nesen uzradušies skinhedi. Uzskati dažādi, taču tusiņi un alus visiem viens.
Elīna paņēma ģitāru un, kamēr pārējie iestiprinājās ar pamatīgiem alus malkiem, viņa mēģināja nospēlēt iemācītos akordus. Garām pagāja divi pabriesmīga izskata iereibuši tēviņi. Elīna pagriezās un nolika ģitāru uz soliņa. Pēkšņi sirds sāka strauji sisties, nezināms spēks lika atskatīties. Spalvaina dūre atradās dažus centimetrus no viņas sejas. Elīna to satvēra un pati pieliecās. Sitiens – neveiksmīgs. Viņa pavadonis, ar uzdauzīto zilo aci pamirkšķinādams, nicīgi noteica:
«Tā taču bāba!»
Tajā brīdī Elīna atpazina viņus – Vecrīgas grupējums, kuru mērķis nekad nebūt skaidrā. Lielākā daļa bijušie zeki, kas piesējās «savējo» tusam, izdzerdami alu un prasīdami piemest naudu jaunam dzērienam. Elīna, ar acīm pavadīdama nepatīkamos stāvus točkas virzienā, nodomāja:
«Kaut nu par šito joku viņi paši pārāk nenoraujas…»
Izrādījās, ka iepriekšējā dienā viens no dzert gribošajiem saņēma atteikumu no panka, kuram alus tomēr bija. Tas nu pilsonim tik ļoti nepaticis, ka sācis izrādīt savu spēku, taču dabūjis sitienu ar ķēdi pa seju. Nu viņi staigāja pa Vecrīgu un dauzīja visus pankus pēc kārtas, pat bērnus…
Elīnai likās nežēlīga šī pasaule, kurā ik uz stūra gaidīja naids, kas kā asinssarkana roze uzplauka no cilvēku cietsirdīgajām dvēselēm. Viņa nodomāja:
«Pieaugušie pasauli ir pataisījuši par mēslu bedri, un tagad brīnās, kas notiek ar bērniem, kuriem arī šeit ir jādzīvo. Ko gan mēs varētu mainīt, lai mūsu bērni tā nedomātu arī par mums?»
Vakara pusē bija sazvanīti visi iespējamie skinhedi, metālisti un panki. Alus tukšojās litriem un «aizstāvības armija» sevī lēja iekšā visu iespējamo. Arī Elīna sildīja rokās alus glāzi un klausījās runās, ka tie degradējušies tēvaiņi vienreiz ir jāapstādina. Tā nu jautrā prātā ap četrdesmit cilvēku devās pa Vecrīgu izlūkos.
Un, kad ķēdes un kāju spērieni lija pār vainīgā augumu, Elīnas sirdī vairs nebija ne žēluma, ne līdzcietības. No Dzīvās Ētikas stundām viņa atcerējās par karmas likumiem. Kam tas tagad bija vajadzīgs? Cilvēki viens otru nogalina, ienīst un pat nicina līdz dvēseles dziļumiem. Kāda gan karma var apturēt sitienam paceltu roku, ja ne pretsitiens vai nauda? Cilvēkiem ir svarīga tikai nauda. Ja tev tās nav – tu esi niecība. Tevi pat atskaita no izglītības iestādes, ja neesi spējīgs samaksāt mācību maksu. Elīna drūmi sarauca uzacis:
«Vai tiešām es vienmēr palikšu šajā bedrē?»
Viņai gribējās aizbēgt no savām domām, kas likās tik ārprātīgas un svešas, it kā kāds viņas galvā tās būtu ar varu sadzinis kā nokaitētas naglas.
«Cik zemu mēs esam krituši!» Elīna nodomāja, naktī tusējoties ar pieciem saviem tuvākajiem paziņām, kad tie priecājās par asinīm uz saviem zābaku purngaliem. No rīta visi, vēl nepiecēlušies, ķērās klāt palikušajām alus pudelēm. Pēc pāris malkiem visu ķermeni pārņēma patīkama siltuma sajūta. Elīnai miglainas atmiņas spiedās apziņā no aizmūža laikiem:
«Kad tas bija, kad jutos tāpat? Ak, jā! Pirmajā parapsihologa Ignatenko lekcijā, un arī pēc tam meditējot… Un apzinoties, ka kļūšu par astrologu… Un toreiz, kad jūras krastā gaidīju sauli uzlecam… Un, kad uz ielas mazs bērns izrāvās no mātes skavām un prasījās man opā…»
Elīna vairs nespēja sekot savas domas ātrumam. «Murgs,» viņa noteica un, noskurinādamās no sāpošajām atmiņām, mēģināja tās noskalot ar pasniegtās pudeles saturu, lai atkal ieklausītos apkārtējo sarunās. Nekas nebija mainījies. Vēl joprojām tika apspriestas tās pašas tēmas - «asinis šļācās uz visām pusēm», «kā mēs no čigāniem pirkām zāli», «cik alus mums vēl palicis». Elīnai neatlika nekas cits kā atkal iegrimt pārdomās. «Jāā… metafizika ir dīvaina padarīšana, » viņa domāja. «Ko gan es tādu iepriekšējā dzīvē sadarīju, ka tagad Gaisma mani atraida? Un ko tā gaišreģe, kas man izlika TARO kārtis, domāja, mani saukdama par nākamo kolēģīti? Vai tad viņa neredzēja, ka man vairs nav iespēju ne mācīties astroloģiju, ne dziedniecību, ne…» Tajā brīdī Elīnu no domas izsita dunka sānos un pasniegtā pudele. Istaba jau bija piepīpēta ar ziliem kodīgiem dūmiem, un Elīnai viss šķita saplūstam vienotā miglā, līdz viņa gremdējās atmiņās par iemācīto planētu nozīmi:
«Migla – tas ir Neptūns… Hmm… Neptūns ir arī okultisms, māksla, iedvesma, intuīcija, ilūzijas un sapņi, arī vājums, vilšanās, sāpes, narkomānija un alkoholisms. Ar ko gan es sava horoskopa Neptūnu varētu apzīmēt?»
Paskatījusies uz alus pudelēm, Elīna samulsa un nolaida acis. Labāk vispār nedomāt.
Zem zābaku zolēm skalojās jūras viļņi. Bariņš jauniešu pastaigājās gar jūrmalu, somās stiepdami līdzi alus krājumus. Tikai Elīna mazliet atpalika, pie paša jūras krasta cenšoties atrast dzintaru. «Varbūt izdosies,» viņa domāja, «nu, vismaz vienu, kaut pašu mazāko…» Uz viņas jautājumu - «Vai te vispār var atrast dzintarus? - viņa saņēma atbildi:
«Var, bet tikai ļoti, ļoti reti.»
Bariņš sāka attālināties no krasta, un Elīna, jau krietni atpalikusi no pārējiem, vēl reizi bezcerīgi atskatījās uz jūru, kuras krastā palika neatrastais dzintara gabaliņš. «Varbūt kādreiz…» viņa nodomāja, un skriešus panāca pārējos, kuri spārdīja tukšu pudeli, somā meklējot jau nākamo.
Bet, viņiem aizejot, Jūra, dzintara asaras liedama pār smiltīs iemītajām Elīnas pēdām, pacēla acis pret Debesīm un vaicājoši nopūtās: «Nu, kāpēc cilvēki tik ātri padodas?»