engelina

Ir gan vēl tikai pats rīts, tā ka par īstajām sajūtām/emocijām laikam nav oblektīvi spriest. Tomēr skaidrs ir viens - lai vai kas tas arī nebūtu - pieradums/nepieradums, viena es nezinu, ko darīt. bezjēdzīgi novelku savu laiku pirms darba, priecājos, ka,atnākot mājās, būs gana vēls, lai uzreiz ietu gulēt. laikam jāpaiet ilgākam laika posmam un jāsāk mācīties sadzīvot ar sevi. Tā, lai nav garlaicīgi. bet pagaidām šīs ir bezjēddzīgi izmests laiks. nepatīk iekšējās sajūtas.
Tā. vajag saplānot programmu rīt. nezinu, ekstresensu cīņas vientulībā arī sāk likties nedaudz šaušalīgas :D Šobrīd doma vecumdienās dzīvot pansionātā, kur pilns sabiedrības, man nemaz nešķiet tik nevilinošs :D

šodien jau tā pavisam pamazām, bet tā apjausma ka nu esi palicis viens, ir pienākusi. ne jau nu gluži viens pats pasaulē, bet nu savā ziņā jā. mājās baigais miers un man laikam nav īpaši simpātisks. visticamāk, ka būs, kā parasti, kad esmu atstāta viena kādā konkrētā kvadrātmetrā - nolauzīšu pēdējās spēka paliekas pie kompja un tad segu pār acīm, lai miegs dara savu. Ilgošanās vēl tikai nāks, ka es jums saku.
un muļķības tāpatās. pamazām sāku izvilkt no pūralādes visuss noslēptos niķus un stiķus un cilvēkus. tikai nenorauties no āķa un rāmji, rāmji.

Un ja nu gadās nokavēt vilcienu? Nu un? Un ja nošauj nepareizo zaķi?Ja nepieliec sāli un ēdiens šķebina?
Nu un?
Kas no tā mainīsies? Rīt viss būs pa vecam. nevar gruzīties par pagājušo. Pielika punktu, nu un?
Nāks un ies tie vecie ieradumi, domas un iedomas, bet nekas nemainīsies. Nav vērts raudāt dēļ izlieta piena, tajā jau tāpat ir daudz ūdens. Kādam sabrūk dzīve, kādu pamet, kādu paņemt atpakaļ. Kādam ir pēdējā cerība, kādam vairs nav. Un nu?
Bērni ir visa pamatā. Viņu vēlmes ir galvenās. Viņiem vajag visu un tikai tas ir svarīgi. Jūtas ir mazsvarīga,s bet arī tas ir jāpatur prātā. Nevar jau visu tikai kaut kā dēļ darīt, nemaz nezinot, kāpēc. Var jau melot kādu laiku, ka tas viss ir mazsvarīgi un nenozīmīgi, bet patiesībā, kad tas tiek atņemts, tam ir nozīme. Vislielākā.
var salauzt krēslu. Dakšiņu. Sirdi.
Un kas paliek pāri? vai ir kļuvis vieglāk? Vai pēc diviem gadiem var teikt, ka neko nejūt neviens orgāns, kuram kaut kādas maņas ir dotas? vai var teikt, ka vienalga?Kaut arī vienalga ir pārāk spēcīgs vārds arī tad, ja tik tiešām ir vienalga. Jo nevar būt vienalga. Tad ir pārāk smagi un vispār labāk ir nezināt, ja kādam ir vienalga. Tāpēc vajag domāt, ka ir nekas, nevis ir vienalga. Un tad iestājas pamiers. Miers nē, jo vēl ir par agru. Pamiers ir īstais vārds.
Un, ja uznāk vēlēšanās atgādināt par sevi. Nu un? nevar likt lasīt palagus tikai sava egoisma vadīts. Vajag domāt, domāt un aizmirst. Tā pavisam. Vai arī saglabāt tikai tās labās domiņas, tās pūkainās, kā zaķīši. Tās, kuras nesāp. Nu tās, kuras ir līdzvērtīgas nekam. Tā, lai pašam un pasaulei prieks.
Varēt ar sevi lepoties. Kā tas ir? Skaitās, ja neesi izdarījis neko ļoti sliktu, tikai tā, ka bišku grūti kādam paliek. Nu tiktāl, līdz tas neskar pašu, ir labi. Var jau aizdomāties par citiem, bet kad sirdī maziņš prieciņš, tad jau acis skatās citā virzienā. var jau būt, ka nepareizā. To tā grūti pateikt. Ja gribam būs diskrēti, tad teikt tā īsti jau neko nevar. Arī šantažēt citus nav smuki. Jo tā saka. Un tā jau laiakm arī ir. Jo kādam no kāda noteikti sirsniņa apsāpēsies.
Gana diskutēts. šodien ne. Un rīta jau būs jauna diena.

Totāla atkarība no dumjajām pārslām vai vienkārši monotona laika vilkšana - ne īsti gulēt iet, ne neiet. Jāiet jau tomēr, nogurums un darbi ir darījuši savu, bet domas klīst un aizklīst tālēs dziļajās, nespēju nobāzēties.
Sapnī Beverlihilsas Dilanu satiku, drausmonīgi pārdzīvoju, ka nevarējām kopbildi uztaisīt, jo nebija fočika līdz. Tagad nēsāšu visur - galvenais arī naktī zem spilventiņa palikt. Šitā tā domas pārtransformējas - skatē visu laiku nespēju tikt galā ar vēlmi pielīst Daņiļēvčam tuvāk un uzprasīties uz kopfoto. Sakautrējos, bēbis tāds. Un - labi vien ir, ka tā.
Pēdējā laikā gribas to, ko nevar gribēt. Būtu jau labi, ja gribētu to, ko nevar dabūt, bet drošāk ir mans variants, jo nekad jau nesaki nekad - kad varēsi, tad nebūs vairs attaisnojuma. Un vispār - gribas teikt "Neatceroskā" vārdien - sasodīts(šito es pati pieliku klāt, tā, lai dramatiskāk), ja tādas ir attiecības, tad man tās nevajag! Zinu jau, ka tā patiesībā nedomāju, bet reizēm sajūta - nu nafig (šitā es arī nekad nerunāju, bet nogurums dara savu) es tikai ilgojos. Un jā, es gribu, lai mans cilvēks bez manis nejūtas laimīgs, lai cil egoistiski tas arī neizklausītos. Nu varat lasīt man lekciju, ka īsta mīlestība ir gatava atteikties no visa, lai tikai mīļotajam cilvēkam būtu labi. Tādā gadījumā nav man īstas mīlestības. Nu kurš normāls cilvēks gadiems spēj izturēt šādu attiecību modeli? Pēc dažām dienām mēnesis būs riņķī kopš pēdējoreiz tikāmies. Un - neba pirmā reize. Un man šodien ir vienalga, vai tas ir bakalaura darbs, vizīte pie prezidenta vai lidojums uz marsa - atvainojos, ka esmu tikai cilvēks un man arī ir jūtas. Nafig lai man nebūtu. (Sāku jau pierast pie tā vārda). ES taču varu dusmoties, lasīt desmit lekcijas sev un citiem, atvainoties, lūgt piedošanu, nožēlot, atkal dusmoties, bet no tā jau nekas nemainās. Mazlietiņ uzmanības. Nevis tādu - garāmbraucoša vilciena sveicienu. Eh, sākšu vēl gribēt padsmitnieku naivās rōzā brilles, kad 80 reizes dienā raksti īsziņas un divreiz vairāk reizes iedomājies. Romantikas par maz? Cilvēka par maz!
Ai, tas ir tikai mans nogurums, kurš velkas astē jau labu laiku. Miedziņš būs, Dilans arī moš vēl uzradīsies/ he, es būšu gatava/ un labajam rītam arī jāpienāk. Vai domas mainīsies - nav ne jausmas. Uznāk spalvainas aizdomas, ka "nafig" būs mans mīļākais slepenais vārds.

Šodien, kad suns ir jau par visiem 100% sauss un gatavs turpmākai lietošanai - proti - samīļošanai, nevilšus ienāca prātā paralēles.
Cik gan bieži mēs savus mīļos, kuri dažādu dzīves apstākļu sakritību dēļ ir zaudējuši savu krāsu pakļaujam tamlīdzīgām egoistiskām darbībām un nu viņiem nākas pie/pārdzīvot mūsu karsto vēlēšanos dabūt viņus iepriekšējā skatā. Dabūjam vēlamās krāsas, kuras, kā mums pašiem šķit - viņiem ir vispiemērotākās. Tad bāžam viņus ar galvu iekšā ūdenī, kura temperatūta krietni vien pārniedz normālo, bakstam, stutējam un bukņījam, lai tikai rezultāts būtu tāds, kā mēs to vēlamaies.
Šeku reku - uzspiežam citiem savas vēlmes par to, kā viņiem būtu jābūt.

Bet sunītis ir trakoti mīļš un jā, laikam jau caur visādiem eksperimentiem mēs nonākam pie patiesajām patiesībām.

Nē nu ironiski - tagad viņš gaužas par to, ka neredzēs meitiņas pirmos solīšu, pirmo vārdiņu. Bet tad, kad pirms laika teicu, ka jācenšas darīt visu, lai saglābtu attiecībs vismaz viņas dēļ, viņš tā no sirds jautāja - kas būtu labāk - ja bērniņam būtu nelaimīgs tētis katru dienu, vai laimīgs un brīvdienās?
Ha, ja tas nebūtu tik neforši, man pat smiekli nāktu.
Bet pieļauju ka arī viņš ir tikai cilvēks un vienkārši tad, kad tas liekas tik tāls un nereāls, mēs izdomājam visu ko. Bet, kad nākas to īstenot dzīvē, pašam pieredzēt, tad domas mainās. Tā viņš teica - tagad apzinoties, cik svarīgs tas viss viņam patiesībā esot.

Nu jau ir labāk. Palīdzēja drusku šī pēdējā saruna, vismaz nejūtos tā nobeigusi, kā iepriekš ar dārzeni. Nav jau nekāda izcilā sjaūta, bet turos vismaz. Un aizvien vairāk apzinos, cik labi, ka tā, jo man taču pieder visvērtīgākais pasaulē! :)
Balderjāņu tabletītes gan joprojām gribas. Laikam būs šodien jāaizčāpo uz aptieku. Drošībai.

Un rīt vēl būšu dzīvs, jā. Šobrīd pilnīgi nespēju nonākt līdz realitātei, tikai zinu to, ka visticamāk asaru plūdi mani vēl pārsteigs. Visbriesīgākā ir apziņa, ka es jau neko tādu negribēju. Nu kā - neko tādu - es vnk dzīvoju ar apziņu, ka viņš ir tas - mana lielā lielās skolas simpātija, mans paraugs, kaut kas, kas vienmēr ir licies tik neaizsniedzams. Bet - sasodīta būšana - sanāca sasniegt. Nezinu, kas vairāk sniedzās pretī. Iespējams, ka es. Bet tikpat sasodīti iespējams, ka viņš visu virzīja tālāk ar saviem "esnegributagadtoizbeigt" un "tuesimansvariga" tekstiem. Nu jāatzīst, ka pierunāt mani nenācās baigi grūti. Jo - patika, ļoti. Un nu - viss. Tieši tikpat vienkārši, cik tas skan. Patiesībā jau - tas ir milzīgs atvieglojums, ceru, ka pēc gadiem es tieši tā arī domāšu. JO šitik neizlēmīgu vīrišķi vēl pameklē. Nu jā, es jau arī tāda pati un lai jau. Vienkārši tā apziņa, ka tik daudz jau pa šo mēnesi paspēts piedzīvot, tik daudz kas pateikts un jā, sirsniņai jau bija silti. Sasodīts, kā tagad to aizmirst kā uz burvju mājienu un kur ir iesprūdisi tā stop un dzēšanas poziņa?
Ļoti baidos, ka tas var ievilkties.
Ļoti gribētos tagad tās balderjāņu tabletītes.
Daudz.
Gribās daudz salda miega. Un arī lai viņam viss nokātojas.
Tā mazā šķelmīte ar superlielajām acīm jau ne pie kā nav vainīga. Bāc, vēl tagad atceros, kā mūsu pastaigas laikā viņa pamodās un skatījās uz mani - visu laiku. Neraudāja, tikai lielām acīm skatījās. It kā teikdama - tēt, kas šitā tāda?

Gribu aizmirst fiksi.