Below are the 7 most recent journal entries recorded in emilie's LiveJournal:

Saturday, November 18th, 2006
8:16 pm	Kad es uz Tevi skatos... Man patīk viņa nepaklausīgie mati, un balss, un prieks viņa acīs, un klusums... un smaids... un tas, kā viņš dungo... tas, kā pieceļas no krēsla un, domās iegrimis, aiziet... man patīk tas, kā viņš no rīta atkrīt spilvenos pēc gandrīz negulētas nakts, par spīti tam, ka jāsteidzas... tas, kā viņš uzsmērē sviestmaizi un kā ielej krūzītē tēju... kā nodur galvu, un kā neredz to, ko negrib redzēt... man patīk, kā viņš nospiež lifta pogu pirms kārtējā brauciena augšup vai lejup... kā pieiet pie loga paskatīties uz naksnīgo Rīgu... kā pieceļas... un kā aiziet... ja vien zinu, ka atgriezīsies... (Comment on this)
Tuesday, November 7th, 2006
6:30 pm	Kad nespēju Tevi izdzēst no savām domām... Tu esi manās domās... ik mirkli... un atceros... gan to, ko teici, kā teici, kā paskatījies, kā pieskāries, kā es tajā brīdī jutos... un tad - viss... pēkšņi ir vairs tikai atmiņas... un Tu - tāls un netverams... bet es joprojām redzu - Tavas acis slīdam pār manu augumu, jūtu Tavas rokas vijamies caur maniem matiem, atliecot manu galvu un noskūpstot - tā, ka sajūtos pakļāvīga, un iekarsusi, un gribēta... un tad Tu uzvelc segu pār galvu - it kā dauzoties, bet patiesībā slēpjot vēl tā brīža mulsumu... un tad Tu ieknieb man dibenā, pirms iekāpjam liftā... un tad Tu mani žņaudz, lai es vēl vairāk sajustu, kā ir pēc Tevis tiekties, un kā man gribas ar Tevi skūpstīties - pat tad, kad vairs nav, ko elpot... un tad Tu man atraksti, kā juties, un kā jūties tagad, un cik ļoti gribi, un ko gribi... un tad Tu pēkšņi vairs neatraksti un tad... un tad... un tad... un tad es saprotu, ka tas viss ir beidzies... bet tikai dzīvē... varbūt... diemžēl.. nezinu - tāda ir dzīve! (Comment on this)
9:59 am	Kad Tu mani krāp... Man jau nesāp... Man pat nerūp... ka krāp... Nezinu, par ko to izpelnījos, bet zinu, ka izpelnījos... Un tad es skatos un Viņu un domāju – kāpēc gan man ņemt Tevi atpakaļ? Un tomēr ņemšu, ja vien nāksi un kad nāksi... jo auksti... Jo zinu, ka māki sasildīt – atkal un atkal... ar klusu pieskārienu, kas garāmejot mirklī aizslīd kā zīda lakatiņš, kas reiz pieskāries manam augumam un, vakara krēslai apspīdot istabu, vijies uz leju... pār krūtīm, tad lēnām, nokutinot vēderu un izliecoties tāpat kā solārija brūnās un Dzintara eļļas tvirtas darītās aprises, un nokritis pavisam uz leju... tā, it kā Tavs skatiens to vadītu, nevis tikai pavadītu... un māki arī sasildīt, pasakot to vārdu, kurā tik daudz no pieķeršanās, ticības un varbūt pat mazliet viltotas mīlestības, un tikai tad, kad Tu mani tā sauc, ir skudriņas un taureņi vēderā, un pavīd nenoslēpjams smaids, kaut reizēm smaidīt nedrīkst, un nav vairs, ko piedot vai nepiedot, jo viss ļaunais jau sen ir sirdsapziņas arhīvos aprakts... un māki sasildīt pat aizejot, kad rīts un vakars sajūk vietām, un galva griežas, un asaras dedzina vaigus, kad gribas izplēst sev visus matus, izkrist cauri grīdai, kura jau atkal kļuvusi par manu uzticamāko un mīļāko patvērumu, dūres līdz asinīm nodauzītas, kad miljons reizes cirstas pret zemi, jautājot „kāpēc”... jā – var arī tā, bet ja drīkst - es tomēr izvēlos sildīties savādāk... un gribu, lai esi klāt... var jau būt tas tikai tāpēc, ka ziema nāk... es nezinu... bet ir auksti... (Comment on this)
Sunday, November 5th, 2006
3:50 pm	Kad Tu esi mans draugs... Viņi nemāk būt draugi! Sasodīc! (jā, es zinu, ka pareizi tas rakstās ar galotni -ts) Un laikam jau arī es nemāku draudzēties... tomēr - ja atļaujos būt cilvēciski necilvēciski tipiska un kā vienmēr meklēt vainu citos, tad – man ir apnikusi šī krišana galējībās... no viena grāvja otrā... tikai melns vai balts! Tātad – ir vai nu draudzība ar erotisku piesitienu (kas gan par laimi vismaz lielākajā daļā gadījumu nepārkāpj nekādus labas uzvedības standartus, jo modernās tehnoloģijas mūsdienās ir gana labi parūpējušās par to, lai cilvēki savā starpā vairs lieki nesarunātos un kautrētos acīs pateikt pat tik manā bērnībā vēl populāru un nodrāztu frāzi kā “Tu man patīc”), kuras visu laiku balansē uz robežas starp dvēseļu radniecību un gultu... un ir otrs grāvis, kurā ar robežām viss ir kārtībā un kurā pateicoties tam, ka ir arī pasaulē prātīgāki, mazāk impulsīvi un emocionāli cilvēki par mani, visu varētu raksturos teiciens (pie viena izmantošu iespēju palobēt LMT, kas no kādreizējā lovemark manās acīs pēdējos gados gan nokrities līdz pieraduma vai pat “vecas mīlestības vārdā” statusam) – sirsnīgas sarunas... un te nu viss it kā būtu labi, bet kā jau vienmēr man kaut kas tomēr nepatīk – proti, šī saikne reizēm ir tik attālināta no savstarpējas uzticēšanās, noslēpumu dalīšanas un otra pieņemšanas “tāds, kāds viņš ir” principiem (ko uzskatu par zināmiem draudzības balstiem), ka ik pa laikam rodas šaubas, vai tā maz dēvējama par Draudzību! Re, tagad esmu šausmīgi ļauna! Bet ikdienā – viss taču ir labi, mīļā, take it easy, kļūsti reiz pieaugusi... un tad es kļūstu! Un tad man pēkšņi - ir ok tas, ka dažam labam reizēm paslīd kāja vai apejot “caru puķēm” stilu - aizslīd rociņas ne tur, kur vajag, un... pēc tam es jūtos vainīga, kad man tiek teikts, ka nejūtu atbildību pret citiem cilvēkiem (pret ko tieši – pret viņa draudzeni – o jā, pret to nu gan man būtu jājūtas atbildīgai, vēl jo vairāk ja pirms tam neesmu bijusi informēta par tādas esamību)... un tad man pēkšņi ir ok, ka kāds no labajiem draugiem pasaka – nu kā, es taču ar visām pēc kārtās – Tu taču mani pazīsti! Vai tad ne? Paga, ko es gribēju jautāt – ā, nu ja - kad mēs varētu pamīlēties? ... un tad man ir ok arī tas, ka pēc vēl kāda drauga paziņojuma, ka viņš ar alkoholu turpmāk būs uz reālo “Jūs”, pasākums ātri vien sāk šķist bezjēdzīgs, jo galu galā – ja viņš nedzer, tad jau ar mani tā beigās noteikti arī negulēs (šo priekšstatu vairāk vai mazāk droši vien radījuši gadījumi, kad kārtējais spontānais drāziens no viņa puses un uz jūtām balstīta mīlēšanās - no manējās - tikusi attaisnota ar vārdiem “bet kā, es taču biju dzēris, vai tad Tu nejuti?”) Un tad, kad tas viss tā izskrien caur prātu un pārskrien skudriņas (ne tās, kas izdaloties adrenalīnam vēsta par kaut ko patīkamu tuvojamies (kā man to skudriņu pietrūkst), bet tās, kas acu priekšā uzbur ainu ar skeletu, kuram visi kauli tādi baltas sarmas pārklāti līdzīgi leduspuķu rakstiem uz loga aukstā ziemas dienā, un šķiet, tie tik trausli, ka pie jebkura niecīgāka satricinājuma sabirzīs un atstās vien baltu pelnu čupiņu), es iekšēji kliedzu – nē, ko es te runāju, TAS NAV OK! Mani mamma tā nemācīja! Es nekrāpju, es nepinos ar aizņemtiem vīriešiem, es neskatos to virzienā, kuri koridorī pabučojas un paknaibās ar sekretāri, bet jau pēc minūtes tipa nemanāmi ieslīd priekšnieces kabinetā, lai nodrāztos turpat uz viņas laminētā galda! Un tad nu pēc visiem šitiem iekšējiem kliedzieniem pēdējā piegājienā un sarunas ar kādu apgaismotāju man sākās akcija – nesūtu nevienam īzsiņas un vakaros telefonu vispār noslēpju atvilktnē! Panākumi lieliski – izturēju līdz šīs dienas rītam... aaaaa - un tas dara mani traku! Nu kas es stulba esmu? Kas es tiešām nevienu mirkli nevaru pabūt pilnīgi viena un saprast, ko tad īsti gribu? Bet nē – tā vietā meklēju mierinājumu un kādu, kas pateiktu - esi jau esi mīļa un jauka, vai kas vienkārši pakavētu laiku un ļautu nedomāt, vai varbūt ļautu domāt un redzēt tikai to, ko vēlos, nevis to, kas un kā patiesībā ir! Un tam visam pa vidu again - take it easy, ne? Galu galā – kuram tad patīk šitā cepšanās un riņķī apkārt ņemšanās, un domāšana, kas taču vispār pilnīgi lieka (ja tas skar attiecības, nevis, protams, tādas svarīgas sfēras kā politiku vai biznesu)! Un tad es varu – uz dienu, nedēļu, varbūt (ja ļoti saņemos) arī uz mēnesi izdomāt, ka es taču uztveru to visu vienkārši - man ir pilnīgi vienalga, ka tur nekas nopietns nesanāks, jo kur tie gadi, kopš pieķeršanās un greizsirdības scēnas vairs nav modē, un man ir vienalga, ka esmu kādam fiksi pārbrienamais tiltiņš no vienām neveiksmīgām attiecībām nākamajās – pēc sākotnējās šķietamības – īstajās un vienīgajās, un man ir vienalga, ka kāds atceras par mani tikai tad, kad viņa pārējām 9 mīļākajām visām vienā laikā iekritušas mēnešreizes, jo galu galā – viņš taču vismaz atceras par mani, un ja vēl pasaka, ka iedomājas daudz biežāk, nekā zvana, tad vispār - man jājūtas kā princesi, kura tiek lutināta kā neviena cita... bet būsim godīgi - tas ir tik ilgi, kamēr tas "vieglāk" spēj krāties kaut kur dziļi iekšā, un kad vairs nespēj – tad atkal ir lielās asaras un lācītim vēders slapjš, un nakts negulēta - līdz beidzot vienā piegājienā kaut mazliet atvieglināts viss tas, kas patiesībā jau no sākta gala gruzdis un svilinājis bezrūpīgajā “take it easy” periodā! Bet arī šodien – varu būt nerātna, ja kāds no manis to gaida, un tai brīdī liekas, ka tiešām esmu tāda, varu būt arī mīļa un saprotoša, un kautrīga, un tik tiešām – tas viss manī ir, varu pat būt atturīga un vienaldzīga – jo mēs visi mākam tēlot... Un ja saku, ka neesmu ne tāda, ne tāda, ne tāda... tad visdrīzāk arī tas ir tikai kārtējais mirkļa vājums – kārtējā pārvērtība, pielāgošanās... beidzot sev, vai atkal kādam citam? Nezinu... jo es nezinu, kurā brīdī tā pazaudējos... (Comment on this)
3:49 pm	Kad man Tevi jāizdomā... Es domāju, ka citu dienasgrāmatas nevienam nav jākomentē! Ja godīgi – domāju, ka dienasgrāmatas publiski nav arī jāraksta! Tāpēc te noteikti būtu ko teikt manam psihoterapeitam (ja vien man tāds būtu) – par bērnības traumām vai ko tamlīdzīgu... Un varbūt tā arī ir, ka jau sākot no tās pašas bērnības pārāk daudz un pārāk bieži viss ir bijis tik slēpjams, tik noklusējams un sevī paturams, ka vienā brīdī pietiek... paliek par grūtu un gribas izlādēties – kaut vai tā – pilnīgi neadekvātā un brīžiem šķietami nepiedodamā veidā... Savukārt, ja kāds jautā – vai šie stāsti, kuros pieminēts „kāds” un „tu” un „viņš”, ir par vienu un to pašu cilvēku, es atbildu – Nē! ... Viņi visi ir izdomāti! (Comment on this)
3:47 pm	Kad Tu esi tālu prom... Smaržo pēc pavasara. Manas mājas kāpņu telpa gan vairāk atgādina ateju, bet kad tieku no tās ārā – smaržo pēc pavasara. Tikai tas laiks kaut kā nerit uz priekšu. Gribētos padzīt – kā vējš rudenīgi dzeltenās lapas dzenā – lai ātrāk pienāk laimīgās beigas, kuras ļautu kaut kam lielam un skaistam beidzot iesākties. Un tad es šorīt eju gar savām miskastēm un skatos uz vecu tantīti, kas rakājas un krāmē visus tos sūdus savos trīs lielajos maisos – Rimi, SuperNeto, trešo neatceros – un blakus viņai laikam jau vienīgais uzticamais draugs – bezšķirnes krancis, kas pēc purna diezgan līdzinās laikai... nu jā – un tad es eju, vēroju viņus un domāju – varbūt manas laimīgās beigas, ar kurām kaut kas liels un skaists iesāksies, jau ir klāt? Un varbūt es nemaz neienīstu 15. trolejbusu, kur cilvēki spiežas viens otram virsū, un daži pat nevietā taisa burzmu, lai tikai rociņas ieslidināšana otra somiņā (šito rakstot erotikas domas uznāca – gan jau ar tām paturpināšu vēlāk) būtu mazāk uzkrītoša, kaut arī tas izvilktais maciņš ne nu būs tik pārpilns nekā, bet kā smejies – ja santīmu nekrāsi, pie lata netiksi... un varbūt es nemaz tā neienīstu lekcijas, kuru lasītājus dažkārt mēdzu norakstīt jau pirmajās minūtēs, un tā vietā, lai ieklausītos, kas viņiem stāstāms, nosēžu WAP draugos (it kā tur kaut kas mainītos un it kā kāds baigi steigtos man rakstīt, kur nu vēl redzot zaļo zvaigznīti)... un varbūt es pat neienīstu to brīdi, kad vakarā pārnākot mājās trinos ap telefonu un dusmojos, ka nav neviena, kam gribas un kam drīkst aizrakstīt (divi vienā)... Jo man patīk – kad svētdienu rītos vēl samiegojusies varu izlīst no segas apakšas, izbaudīt to klusumu, kas apkārt, to, ka līdz pusdienlaikam varu neuzvilkt neko vairāk par stringiem (visdrīzāk jau rozā) un paknapo krekliņu ar uzrakstu London (āāā – jāaizraksta Tomam), uzlikt salkanu mūziku, sakraut kaudzē sieviešu žurnālus, vakar nopirkto SestDienu un tā teikt neko nedarīt - tikai izbaudīt to, ka man ir tik daudz, un ka šis ir tas brīdis, kad nevis žēlojos, ka atkal esmu pamodusies viena un ka nav ko vilkt, un ka vispār neviens mani nemīl un negrib, un ka labākais draugs nesen pateicis, ka visi mani sižeti, ja vien tie neskar politikas tēmu, ir pilnīgs sūds un vēl, un vēl, un vēl... Bet ka ir citādāk – un es priecājos par šo mirkli, kad to apzinos, jo drīz jau atkal uznāks drūmie... bet šovakar, kā jau svētdienā, kad esmu pazudusi Džeimsa Blanta un Noras Džonsas melodijās, un kad starp sieviešu žurnālu kaudzi jau sen vairs neatrodas kompleksus un bezmaz pašnāvnieciskas tieksmes uzdzenošais Cosmopolitan, bet tā vietā šis tas, kur tiešām ir, ko palasīt, es jau dzīvoju pēc plāna: līdz pusdienlaikam nogrimšu šajos stāstos, tad saģērbšos un iztīrīšu māju, lai ir balta un smuka, uztaisīšu ēst (nu vēl tikai šodien, un tad no rītdienas sākšu diētu, vai vismaz neēdīšu saldumus, vai vismaz neēdīšu tik daudz saldumus) un tad gan jau vakarā arī aizrakstīšu savam neaizsniedzamajam cilvēkam (galu galā – varoņdarbs taču būs jau tas vien, ka man izdosies sagaidīt vakaru, tāpēc nav ko sev pārmest, ka aizrakstīju viņam, ka aizrakstīju arī vakar, un vēl pirms pāris dienām, un ka visos gadījumos izdarīju to pirmā), un gan jau... varbūt... viņš kaut ko atrakstīs arī pretī... P.S. Uuu, kā te prasās pēc kļūdu labojuma un cenzūras... Nav laika! (Comment on this)
3:45 pm	Kad Tu aizej... Katrreiz, kad tu aizej, man šķiet – man arī gribas aiziet, tikai... citādāk... pavisam... laikam... Zini, es atceros, kā toreiz runājām par visu ko un visu pēc kārtas, un bija tik labi! Vienkārši zināt, ka jau kuro vakaru pēc kārtas vāri zupu, ka pirmdienas rītā nevari piecelties un ka tev patīk tas... nu tas, ka ir – šīs vienkāršās sarunas, šis mulsums, ka dzīvē nebūt tik viegli vārdi neraisās un vēl, vēl, vēl... tādi sīkumi, tik bezgala skaisti sīkumi, ka gribas raudāt... Nezinu – vai par to, ka tā vairs nav, vai arī par to, ka, šķiet, tā nekad vairs nebūs... Tu jau zini, man vienmēr bija bail. Bail, ka tas beigsies, bail, ka apstāsies... Vienkārši bail... bail tevi pazaudēt. Un tagad es jūtos tā, it kā tu man būtu zudis... Redzu tevi aizejam un redzu nākam, bet tevis nav... Tu skaties apkārt, smejies, joko un runājies... Tikai tiklīdz man prātā ienāk doma – varbūt tevi uzrunāt – pēkšņi piecelies un izej, skaļi aizcērtot aiz sevis durvis... “Nu, saulīt, es gan nemaz nejūtos kontrolēts! Ja kas, man pat tas viss patīk Un tu esi pārāk jauka, lai par tevi nerūpētos ”... “Redzi, pasaulē ir pārāk maz labu cilvēku, lai viņus tā uzreiz vienkārši palaistu, kad viņi tikai nesen ir uzradušies...” Šos Tavus vārdus savā atmiņā glabāšu mūžam... Zinu – tā vairs nav patiesība un sariešas acīs asaras – atceros, cik laimīga toreiz jutos, kad šos vārdus izdzirdēju pirmoreiz, bet nespēju atgriezt to sajūtu... Nu sajūta ir cita – “Tu manās acīs esi nekas! Vienkārši “kāda”, ko var paņemt un pieradināt, un tad – izlikties nepazīstam. Es neko nejūtu! Man ir vienalga! Nu kas atkal ir, ko? Ko tu vari ņemties? Zināju, ka sāksies šādi jautājumi!” Un ko tu gaidīji – ka klusēšu, ka arī izlikšos, it kā nekas nebūtu bijis? Piedod – MAN TAS NEBIJA “NEKAS”! Man tas bija kaut kas TIK ĻOTI, TIK ĻOTI... Kurā brīdī es tā pārvērtos? Kurā brīdī pārvērties tu? Kurā brīdī mēs pārvērtāmies? Zini, es jūtos tā, jo tu ar mani to izdarīji divreiz... Man likās – ir draugs, cilvēks, kurš vienkārši ir, un ar to dara mani tik priecīgu... dienu no dienas, pa naktīm, kad sarunas nenorimst... Es tev aizrakstu trijos, tu man atbildi četros, tad man sešos zvana modinātājs un es atkal rakstu pretī... Jā – tā bija kādreiz... Kāpēc gan tev šīs atmiņas neko nenozīmē? KO ES IZDARĪJU NEPAREIZI? Man ir miljons jautājumu, bet šis viens ik mirkli atkārtojas manā galvā – ik dienu, ik stundu... Sākumā, kad teicu – nezinu, vai varu ticēt taviem vārdiem, jo vienreiz jau ir bijis tā, ka liekas – starp mums ir kaut kas skaists un nozīmīgs, lai mēs neļautu viens otram aiziet, kad tikai nesen viens otram esam uzradušies... un tomēr... Nu jā... (Comment on this)