Nesaprotu, kas man uznācis, bet nevaru izturēt sarunas par manikīra krāsu. Kaut arī pati ļoti labprāt lakoju nagus, es negribu to apspriest.
Negribu runāt par krāsām, meistariem un tamlīdzīgi. Izņemot, ja man kas sasāpējies.
Kas notiek? Zūd sievišķība? Spēja saprasties ar citām sievietēm?
Ar savu mammu, protams, varu runāt ilgi un dikti, tā nav problēma (ha, bet viņa mani ir uzaudzinājusi pēc savas līdzības, ne tā?). Tāpat ar dažām draudzenēm, kuras nerunā par šāda tipa tēmām, varu pavadīt kaut visu dienu, un laiks paskrien nemanot.
Mani arī neuzrunā tie visi šovi - protams, pie vainas noteikti ir TV trūkums mājsaimniecībā. Bet tad es piespiežu sevi kaut ko paskatīties un vienkārši nolaižas rokas, jo tas viss nesaista. Ne tas, kā tiek pārģērbta sieviete no laukiem, ne tas, ko uzcepuši jaunie influenceri.
Jūtos neiederīga un it kā pazaudējusi saikni. Gan jau pārejoši.
Ar ko es pati nodarbojos? Ne ar ko īpaši saturīgu, vienkārši aizeju uz jogu, lieku tiesības, lasu grāmatu un plānoju ceļojumus. Un, protams, taisu ēst!
Man pat čatot nepatīk. Hm.. Varbūt esmu apsaldējusi galvu :)
Ko man darīt? Visu laiku klusēt un smaidīt.
Es saprotu, ka absolūts FWP, protams. Bet šobrīd tāda sajūta, ka kopīgais kaut kur aizslīdējis prom :/
Bet ļoti negribas. ;)