Vispirms jau šis - tā vietā, lai krātu naudu kurpēm, es nopērku pavisam muļķīgu grāmatu-krimiķi. Tas man dod apmierinājumu aptuveni 2 dienas, bet-vieglu smīniņu sejā vismaz mēnesi.
Es sāku atkal apzināties, ka neizskatos kā pēdējā plukata, bet visai jauka dāmīte, hihi.
Ir tā, ka naudu nevaru un īsti negribu tērēt pašiem ideālākajiem sīkumiem, bet gan citiem, precīzāk, tam, kam paredzēts. Mani simti neaiziet tīrām muļķībām, bet manam lielajam ego. Tas ir, mammas priekam un mājas uzturēšanai.
Ak vai, kā es gvelžu muļķības!
Es gribu un man ir jāpalīdz mammai. Ja arī man uzrodas kas vairāk, es pēkšņi visu notērēju savām iegribām.
Sanāk izcili sekli-pārdomas ir tikai un vienīgi ap naudu. Nu? Un ko par to teiks budisti?
Man vienalga. Budistiem nav 2x vecmeitu ballītes mēnesī ar 2 papildu kāzām ar dāvanām. Viņiem arī nav deskoda kleitas un mammas, kurām vairs nav vīra. Neesmu īstena latviete ar tiem gēniem, kura labi cieš. Neciešu labi!
Es gribu dzīvot!
Paldies par uzmanību.
S.
Manuprāt, gaumīgi krimiķi. Vispār skandināvu literatūra, kaut arī pasmaga, ļoti iet pie sirds.