Pa galvu un sirdi plosās sentimentāls murgojums - gribu savu ģimeni.
Bet es esmu par jaunu,daudz par jaunu. Un sirdij, kā zināms, jāklausa nav.
Atceros, ka viens spīdeklis man te mēģināja iestāstīt, ka šeit jau nu mēs esam īstāki nekā realitātē.
Joprojām nepiekrītu - šis ir kā siets,kurā citreiz aizķeras kāds no ikdienas gružiem, zelta graudiem vai citreiz vienkārši svilpo vējš tā caurumos.
Es,piemēram, ļoti pielāgojos. Un tad, kad nepielāgojos, tieši tad es neesmu īsta. Niedres tipa cilvēks. Ja kādreiz stāvēšu taisni un nekustēšos, tad no manis pašas nekā vairs nebūs palicis pāri.
Un nu pienācis laiks beigt stresot :)
Bet es esmu par jaunu,daudz par jaunu. Un sirdij, kā zināms, jāklausa nav.
Atceros, ka viens spīdeklis man te mēģināja iestāstīt, ka šeit jau nu mēs esam īstāki nekā realitātē.
Joprojām nepiekrītu - šis ir kā siets,kurā citreiz aizķeras kāds no ikdienas gružiem, zelta graudiem vai citreiz vienkārši svilpo vējš tā caurumos.
Es,piemēram, ļoti pielāgojos. Un tad, kad nepielāgojos, tieši tad es neesmu īsta. Niedres tipa cilvēks. Ja kādreiz stāvēšu taisni un nekustēšos, tad no manis pašas nekā vairs nebūs palicis pāri.
Un nu pienācis laiks beigt stresot :)
xD :D
Bet murdziņus gan pagaidām atstāsim aiz muguras.
Ratiņkrēsla čalis man piekristu un censtos māt ar galvu.
Bet tie murdziņi ir likumsakarīgi-kā kaut kas nav īsti ar pašreizējo famīliju,sāc automātiski tiekties pēc citas "miera ostas". Tas jau pārejoši,šādu frāzi es izsaku 1.reizi mūžā. Nedomāju,ka turpmākā gada,divu laikā atkārtošu :)
Vai arī nē.
Man miera osta asociējas ar īslaicīgu nokļūšanu konkrētā punktā. Bet es pati sāku lietot šo apzīmējumu :)