Mamma
Agrāk varēju tikai bez emocijām un ar dežūrsmaidu sejā noteikt: "Jā,mātes loma ir svarīga cilvēka dzīvē."
Sākot jau no vidusskolas laikiem "sievietes/mātes tēls" tika apzelēts krustām šķērsām, mēģinot no rakstītajām rindiņām izpiest citronu.
Tad studijās tika veikti ķirurģiskie iegriezumi pazīstamu un nepazīstamu cilvēku dzīvēs - sākot no pirmajiem mēnešiem, līdz pat pieaugušu cilvēku izdzīvotajam.
Toties tagad, kā izskatās, izbaudu to praksē. It kā iepriekš būtu bijušas klapes uz acīm. Bet tam īpaši nav nozīmes - vienmēr taču atrodas kādi palaišanas mehānismi insaitiem.
Mamma ir svarīga, tik ļoti svarīga, ka nesaprotu un negribu iedomāties, kā tas ir - nodzīvot savu rožaino dzīvīti bez viņas.
Piemēri, kā parasti, apkārt ir visādi. Citam mamma atņemta ļoti,ļoti ātri - un to var just. Citam dzīvo turpat blakām, bet savu "funkciju" nepilda - to arī var just. Citam ir labākā draudzene - to arī var just. Mamma atstāj dziļas pēdas dvēselē, veido priekšstatu par sieviešu dzimumu, mīlestību un siltumu. Mamma ļauj noticēt, ka esi pasargāts, spējīgs un dod spēku. Bet citreiz mamma var izdarīt tieši pretējo.
Lai kādas būtu attiecības ar tēvu, mamma mums izveido priekšstatu par sevi un pasauli. Varam pirkt n-tās dzēšgumijas, lietot viskrutākos korektorus, bet mūsu stāsta sākums ir tāds, kāds ir ar mammu priekšgalā.
Es tikai ceru, ka pati kādreiz izstarošu to siltumu, gaišumu un dzīvesprieku, ko spēj izstarot mana mamma.
Pieliec tam klāt nākotni, vienmēr plūstošu un mainīgu, un iestājas pilnīgs [kā jau es iepriekš teicu] 3,14zģec. Un tad ir jautājums, kas ir labāk - tas, ka tu īsti nezini, kas sekos, bet iesaisties, vai tas, ka zini, bet tik un tā iesaisties?
It kā plūstoša, it kā mainīga, bet pats "rāmis" man ir tik ļoti labi zināms.. Es jau nesaku, ka sēžu ar stikla bumbu un zīlēju nākotni. Te runa par konkrētām situācijām,konkrētiem cilvēkiem un konkrētu manu (garlaicīgo un paredzamo) uzvedības modeli.
Un jā, šodien tāds optimistisks esi - labāk zināt un iesaistīties :)