Emocionālā sīknauda

Nav tik traki, tiešām? :) Tev tā šķiet? Varbūt tad vēl kādu ļoti, ļoti normālu izklaides/atpūtas/brīvā laika pavadīšanas veidu no maniem vēlīnajiem pusaudža gadiem? :) Ir taču skaidrs, ka gan puikas, gan meitenes tajā vecumā to tik vien dara, kā brauc uz ķīmijas preču veikaliem, lai pēcāk mājas apstākļos sintezētu militārās klases sprāgstvielas. U know - trotilu 'n' shit.
Ar to es gribu teikt, ka [ļoti] augstu vērtēju objektivitāti attiecībā uz lietām. Pilno perspektīvi. Spēju kritiski paskatīties uz notiekošo. Es Tev šobrīd atklāju tikai nianses, kuras drīkstu atklāt - tās, kam jau notecējis termiņš, ne tās, kas joprojām skaitās 'classified information'.

Piemēram, līdz Šmaifounam man vēl jātiek, Sīks ir apsolījis pie veiksmīga kameras gaisāuzsišanas darījuma man vienu uzsaukt. Vakar paspēlējos ar viņējo - mantiņa. :) Kompass, Evernote & citi štrunti. Lielāka skaņas izejas jauda, nekā Galaxy SIII! :) Tehnokrātu prieciņi. Un Tev es tieši tāpat ieteiktu priecāties par to, kas dots un to, kāda Tu esi. Sīks mēdz ironizēt, ka "too many people live on someday island", ar to domājot, ka, precīzi kā Tev, dzīvē līdz tam un tam laikam jāsasniedz tas un tas, un tad tik sāksies īstā dzīve! Trīs bērni, vīrs un paceļamie garāžas vārti. Un huiņa tas viss ir. Iedomas. Mana māte slimo ar precīzi šo pašu kaiti - un cieš no tās. Nekāda atskaites punkta nav.
Visā sistēmā ir šī pati figņa - kaut kas jāapgūst līdz tam un tam brīdim. Visam ir termiņi. Un realitātē termiņu nav. It's done when it's done.

Un tad Tu pasaki, kurš negrib, lai par viņu rūpējas? Es arī gribu, lai par mani rūpējas!! Bet pirmkārt - mēs paši esam direktori [pār savām dzīvēm] un tas uzliek gan pienākumu pašiem par sevi arī gādāt, gan vienlaikus izrīkot citus par mums rūpēties. :D Pradokss.
Vēl viens paradokss ir tas, kā mēs atrodam kopīgu valodu. Šis fenomens mani ir interesējis jau no sākta gala - vienmēr, kad tas parādās.