Emocionālā sīknauda

Tas bija domāts tā:
Viss tika glīti uzrakstīts, tad, drošs paliek drošs, CTRL+C, CTRL+V, "post comment". Rezultāts - nezkāpēc viss teksts patvaļīgi sadalīts miljons rindkopās. Dafuq? Bet neko tur vairs izdarīt nevar. Un patiesībā tur prasījās nevis pēc Grumpy Cat, bet pēc



Arī to vārdu es neizlaidu. Tas tur bija. Viekārši neuzmanības kļūda vai trollis. Dikti izklausās pēc taisnošanās! :D Kopš kuriem laikiem Direktoram par kaut ko ir jātaisnojas? Ne kopš vieniem. Let's drop this shit. Tēlaini izsakoties, šitā uzservēju un aizplēsu garām laukumam. Skaisti, bet garām. Mjā.
Tātad, tas nebija tā domāts. Tev bail no vecuma? Vai no penšiem? Vai abiem? Kaut kas interesants notiek šajā sabiedrībā ar to jaunības kultu. Tā, it kā neviens nekad nenovecotu. I mean, mēs novecojam, bet tie ir tikai ķermeņi. Apziņa ir mūžīga. Tu jūties kaut kā sevišķi savādāk, kā, say, padsmit gados (nerēķinot avērnesu [awareness] )?

Un beigās - let me tell you another story. Pieņemsim, ka es neesmu vienīgais šāds... īpatnis. Pieņemsim, ka ir vēl tādi. Tā nu reiz mani viens šāds uzaicināja mazlietiņ pahaltūrēt un pastādīt mežu. U know - glītas, smukas LVM kastītes ar priedītēm Sāba aizmugurē un viss notiek. Vakarā mēs atbraucam mājās, cilvēks nakšņos pie manis. Vēlu vakarā sēžam virtuvē un pļāpājam. Ienāk Sīks (bračka). Pēc 2 minūtiem tie abi sarunājas tā, it kā būtu pazīstami padsmit gadus. Reāli - pirmo reizi dzīvē viens otru redz. Tas ir tas, ko es teicu par būšanu uz viena viļņa.

)u>The Point is:</u> ir vienkārši jātrāpa uz pareizajiem cilvēkiem (actually, nav pat jātrāpa, uzradīsies paši - eksotiska teorija, garš stāsts, Tev, iespējams, patiktu), tad arī nebūs garlaicīgi.