Emocionālā sīknauda

Es gribēšu šitos vārdus dzirdēt, kad nometīšu Tevi no 50-stāvīga debesskrāpja. :D :P xD (....kāāāāā tūūūūr bīīījā par tuuōōō piecēēēlšāānos?...)
Ar prātu, protams, saprotu, ka tā ir - neviens nepaliek ar mums uz mūžiem, bet no otras puses - ar maniem tempiem tādu skillu uzkačāt ir nereāli. Teorijā jau izklausās labi, optimāli un pat vēlami - no worries, just pure fun. Bet dzīvē tad laikam jākļūst par budistu un jābūvē mandalas smiltīs, nekam nepieķeroties. Tad tās jājauc nost. Cik atceros no bērnības, kad kāds jauca manas smilšu pilis, man tas dikti pie sirds negāja. Taisnību sakot, jau no sākta gala es tās būvēju tā, lai tās spētu izturēt gan viļņu triecienus, gan vismaz pāris spēcīgus spērienus tiešā trāpījumā. (trast mī, aim an enžiņjēēr)

Ja nepatīk dzīves noteikumi, kā tos mainīt?

Kaut kur šeit piedzimst Direktors. Tas, kurš saka - nē, es tā negribu. Negribu nevienu laist vaļā, vismaz ne tikmēr, kamēr neesmu izpratis šī cilvēka sūtību savā dzīvē. Gribu pats savus likumus un noteikumus. Un, tā kā fizikas likumi darbojas dzīvē, un teju katru fizikas likumu var apiet ar līkumu (aizbraucot pamatīgās abstrakcijās), tad noteikti tā var arī dzīvē. Patiesību sakot, to sauc par tārpeju veidošanu un es esmu... diezgan labs, lai neteikti - ļoti labs visā tajā.

Pirms izplūst esejās par substancēm un to, cik relatīvs vai absolūts ir mans dzīvesveids, izstāsti labāk, kāpēc [and I quote] "Nepilnu gadu atpakaļ katru piektdienu es burtiski uzprasījos uz nepatikšanām. Joprojām nesaprotu, kā tiku sveikā cauri." Kāpēc beidzi skriet un tā vietā sāki... dzert?
Jo diemžēl - jā, diemžēl. Bet Tu esi meitene. And this ain't the world of Rainbows & pink fluffy unicorns.

https://encrypted-tbn2.gstatic.com/images?q=tbn:ANd9GcRzAhf8Ha0rkL4BmOD3lJ41IJ9e0bMpm6Dh5QNCPHeCZ_050-GU</a>

Kas gandrīz gadījās un kā tas gandrīz beidzās?