Emocionālā sīknauda

Prātīgi. Es redzu. Tur jau tā lieta. Tikai nelieku to nekādi manīt. Kolēģi parasti saka: "Nelec [pirms laika] augstāk par savu ___su pēcpusi", un tas ir viens zelta vērts teiciens. Kad par kaut ko pārāk sapriecājas, parasti kritiens ir vēl smagāks. Kas augstu lido, zemu krīt. Racionālā prāta pārvaldītās kreisās smadzeņu puslodes diktēti rīcības modeļi. :)
Modeļi un metodes. Un metodes tiešām atšķiras. Kas der vienam, neder otram. :] Intravertie vienkārši tādu emocionālo slodzi un tempu neizturētu, līdz ar to nepieciešama atšķirīga pieeja. Mīlēt un pazaudēt, un tikt emocionāli & mentāli saplosītam gabalos. How-about-no-bear.

Un vispār es nelietoju, jā. Man ir pilnīgi citas substances arsenālā. Tā, ka tā laikam nebūs vienīgā nianse, ar ko es atšķiros no 'parastajiem' ļaudīm. Un nelietoju es tieši šī iemesla dēļ - alkohols dara brīnumus, ja ir vēlme izvest kādu no pacietības, nodzert visu naudu un pazaudēt maku, uzprasīties dabūt pa muti vai....
Nu, labi. Es pieklusīšu. Negācijas. :) Patiesībā itin labi zinu, ko dod gan alko, gan skriešana, gan soļošana. Fizskas aktivitātes man ir regulāri, katru otro dienu savi 5km vismaz ir jānosoļo - ikdienas gaitās. Savukārt visiem, kas skrien, mana rekomendācija būtu - pa mežu. Meža meditācija. Pēdējo reizi tādu gadījās noķert ogojot - tad ir tas stāvoklis, kad domas kārtojas pašas. Dīvaini, bet vellim tas ir savādāk. Tur ir tikai pliks lidojums un atslēgšanās no pasaules.