Emocionālā sīknauda

Ne dīvainā. Dabiskā. :) Bet vispirms Tev gan jāizstāsta par momentiem, kuros gribējās mani nolamāt. :D Tas mani dikti interesē. Jo tālāk jau viss ir taisnība - lēni laid klāt, lēni laid vaļā. Reizēm nelaid vispār. Sekundes simtdaļā - neiespējami. Ne klāt pienākt, ne aiziet prom. Tas ir tā savādi - šo īpašību ekstravertajos vienmēr ir gribējies saprast. Jo pārsvarā liekas, ka saiknes veidojās lēnām, pamatīgi, kā ceļot tiltus pāri upēm. Veidņi, atsūknēts ūdens, balsti, stabi, nesošās konstrukcijas un tad galā iznāk kas monumentāls, kvalitatīvs un tāds, kas stāv pāri laikam. Tā būs tā pati kvalitāte pār kvantitāti.

Tikmēr par aknu tēmu - dzeršana palīdz? Ja muļķīgs jautājums - neņem ļaunā, vienkārša ziņkāre. Dzeršana var aizstāt skriešanu? Vai skriešanai ir tāds pats efekts? Kādam efektam vispār jābūt?
Manā gadījumā emocijas pārsvarā paliek iekšienē, reizumis pārvēršoties dusmās, un tām ir ellīgs spēks, ar kuru, ja to izdodas savaldīt, var nogāzt Everestu. Šad tad izārdos virtuāli. Kādreiz līdzēja datorspēles.

Principā šobrīd nav pamata uzskatīt, ka Tev draudētu kādas briesmas.