Emocionālā sīknauda

To gan tad es apņemos - Tev nespert. Vai vispirms vismaz paskaidrot. Es jau nevienam patiesībā negribu spert. Sanāk. Automātika. Nones, pirms cilvēks paspējis man nodarīt jebkādus jūtamus (ilgtermiņa) postījumus. Es lēni pierodu pie cilvēkiem, ārkārtīgi izteikta, rūpīgi slēpta, jūtīga un bagāta emocionālā pasaule, kuru pēc tam labot - tas prasa gadus. Un man nav laika tādām muļkībām.
Tā, ka nopietni. Centīšos nenodarīt pāri, nemest granātas, ja mest, tad uz citu pusi, visādā ziņā brīdināt un visos iespējamos veidos izvairīties nodarīt Tev jelkādus būtiskus bojājumus. Es māku par sevi smieties, ja skaidri zinu, ka mani neizsmej. Ja izsmej - tad ir tā apziņa, ka agresija nav pieļaujama, bet sevi ir jāaizstāv. Balva Tev par izturību. :) :D

Paskat.
"Par telepātiju gan man šķiet dīvaini. Es saprotu, ka, pavadod ilgu laiku kopā ar cilvēku, brīžiem nevajag vārdus, jo pielāgojaties viens otram jau tādā līmenī, ka ne tik sarežģītas lietas nav jāskaidro. Viss notiek plūstoši."
Tu saprati gluži pareizi. :) Un tā spēja neapstājas, bet turpina progresēt. Evolution.

Bet, redz, par to sēdēšanu birojā - Tev neuzkrājas aknās? Neparādās tāds nīgrums, kašķīgums, negativitāte? Kur Tu liec tās liekās, "nepareizās" emocijas?