Emocionālā sīknauda

Man par to ir sava, ļoti ezotēriska un stipri nezinātniska teorija, kas ļoti lielā mērā sakrīt ar to, ko piedāvā "Mākoņu Atlants". Varbūt tāpēc tik ļoti parāva.
Es esmu pieradis šādas teorijas neizpaust, jo, pirmkārt, reti kurš tām tic, otrkārt, to ļoti labi var redzēt pēc tā, kā izmainās grimase sejā(-s). Bet, galu galā, kāpēc ne? Tā ir šāda:
Mēs savas dzīves laikā satiekam cilvēkus. Nevienu no viņiem mēs neatrodam paši. Tajā visā ir tikai kaut kāda daļa līdzdalības no mūsu pašu puses. Pēc šī scenārija ir uzradušies teju visi cilvēki, kurus pazīstu. Ar teju visiem ir iespējamas šādas sarunas. Ar daudziem tās ir jau aiz tieša verbālas komunikācijas līmeņa un tuvāk telepātijai. Ar dažiem ir sajūta, ka šī pat nav pirmā dzīve, kurā ceļi krustojas, un tad ir tas jautājums, kas tirda - "kastuesi? kastuesi? kastuesi? kas tagad būs? kāda mācība?" Es negribu izklausīties agresīvs, tie ir tikai seni aizsargmehānismi, kuri eksistē vēl no laikiem, kad šādi personiskie uzskati būtu sagādājuši (un arī sagādāja) daudz vairāk galvassāpju un nepatikšanu. Par savu naivumu un labo gribu var nākties dārgi maksāt. Ja es mēģināšu visiem pielāgoties un vienmēr glaudīt pa spalvai, kas tad mani glaudīs pa spalvai? Neviens. Pēc tā nebūs nekādas vajadzības.
Tātad mazliet pakoriģēšu iepriekš teikto. Šodien es esmu nervozĀKS, nekā parasti. Bet arī smejos un smaidu es daudz. Kā mēs jau iepriekš noskaidrojām, dzīve bez humora izjūtas - tas nozīmē, ka esi jau ar vienu kāju kapā.

Un tāpēc - kādēļ gan veltīt kaut minūti sava laika TV kastei, kura NEKAD tev neizstāstīs, kas esi, ko tev savā dzīvē jāpaveic un kā satiksi tos cilvēkus, kuri jāsatiek?
Kā tādā gadījumā starp bilanci, apgrozījumu un PVN pārmaksu Tu atrodi kaut jel minūti TV kastei?

The point behind all this is: aiz ļoti, ļoti bieziem mūriem es esmu ārkārtīgi jauks, mīļš, sirsnīgs un vienkāršs radījums, kurš drošības labad nēsā sev līdzi implozijas granātu jostu, 2 gaismas zobenus, divus automātiskās šautenes un smagās klases plazmas ložmetēju.