Emocionālā sīknauda

Uuuuuiiijēēēēē. Psihologs! Smadzeņu skrūvspīles. :) :D Vot, vajadzēja ar' pajautāt. Tu skaities bīstama profesija.

Unkātutagadjūties? :D

Bet nē, jāsāk no otra gala. Motivācija darboties ar metāla detektoru pirmkārt rodas no apstākļa, ja šis rīks ir iznomāts uz diennakti par attiecīgu summu un pēdējās atlikušās stundas nogulēt sirdsapziņa vienkārši neļauj. Tad detektoru ielādē autiņā un četros no rīta brauc vērot saullēktu Dzintaru pludmalē, pie reizes čekojot smiltis. Ja vēl pie apvāršņa parādās kāds cits tāds dārgumu meklētājs, sajūta ir kvait āsom. Man šķiet, ar šādu motivāciju vajadzētu pietikt.
Jahtai, kas nu jau traktēta kā kuģis, motivācija ir pat labāka. Vējš, viļņi un stihija. Daba. Godīgi sakot, diez vai varētu būt labāka motivācija un diez vai es spētu noticēt pamatojumam "gribu jahtu, būšu baigā šaška". Tas neiet kopā ar realitāti. Skaidrs, ka iemesls ir cits. Bet no jahtām lielākais, ko esmu apstrādājis, ir pavisam neliels līča kuterītis, kaut arī tā bija visai dārga mantiņa. Līdz ar to - cinisms vai ne-cinisms, bet tāds braucamrīks Tev laikam tomēr [tik drīz] nespīd. :/ Ar XBOX360 ir vienkāršāk. Tur viss, kas jāievēro, lai patiešām ar baudu aizbēgtu no realitātes, ir ekrāns ar ne mazāk kā 2m pa diagonāli.

Izvēle starp treknu bekonu un slaidām desiņām ir viegla tikai no estētiskā viedokļa. Bet citādi tas ir speķis vs. tas, ko nu samaļ desās.