Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Irākas atbruņošanas sakarā pasaule politiskā līmenī sašķēlusies divās atšķirīgās nu jau gandrīz naidīgās nometnēs. Vieni – Francija, Vācija, Krievija, Ķīna un virkne citu valstu uzskata, ka Irākai jāatbruņojas bet to jāveic ar ANO ieroču inspektoru palīdzību.
Otra nometne ir ASV, Lielbritānija un to sabiedrotie.Zināmā mērā pie šīs nometnes pieskaitāma arī Latvija. Šī nometne uzskata, ka Irāka negatavojas atbruņoties un tā ANO inspektorus un visu pārējo pasauli tikai vazā aiz deguna. Tādēļ Irāka jāatbruņo ar varu, nezaudējot veltīgi laiku.
Politiķiem,it īpaši tiem, kuri ir par tūlītēju Irākas atbruņošanu militāriem līdzekļiem, nepiekrīt liela sabiedrības daļa visā pasaulē, tai skaitā viņu pašu valstīs.Daudzās valstīs izveidotas vai veidojas dažādas masu kustības un sabiedriskas organizācijas pret karu (Irākā) vai par mieru (laikam arī Irākā). Līdzīga ir arī Latvijā – „Es par mieru”. Šo kustību aktīvisti ir pārliecināti, ka galvenais iemesls kādēļ ASV ir tik uzstājīgas vēlmē lietot ieročus pret Irāku, ir šīs valsts bagātie naftas krājumi (tie ir otrie lielākie pasaulē aiz Saūda Arābijas).
Tomēr vairums ekonomistu un naftas ekspertu pasaulē šādu viedokli noraida kā nepamatotu. Tā, ja ASV pat ātrā un vieglā karā sagrābtu visas Irākas naftas rezerves un izmantotu tās tikai savās interesēs, amerikāņu izmaksas daudzkārt pārsniegtu iespējamos ieguvumus. Turklāt, šie ieguvumi sāktu materializēties tikai pēc vairākiem gadiem, jo vispirms nāktos investēt miljardiem dolāru lai atjaunotu nolaistās Irākas naftas ieguves vietas.
Pat ASV lielās naftas kompānijas šobrīd neizrāda īpašu vēlmi uzsākt naftas ieguvi okupētā valstī ar neskaidru pēckara politisko režīmu tajā, kā arī iespējamām kara sekām visā Vidējo Austrumu reģionā. Turklāt britu un ASV naftas kompānijām ir visai bēdīgas atmiņas par Irāku, jo tās tur jau bija izvērsušas naftas ieguvi, kad to bizness tika nacionalizēts pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Arī tagad tieši naftas kompānijām nāktos izņemt no kabatas šos daudzos miljardus investīcijām lielā neziņā par to atmaksāšanās iespējām nākotnē. Jābūt stipri naivam lai iedomātos, ka 20-25 gadu laikā, kas būtu nepieciešami lai atjaunotu Irākas naftas ieguves apjomus no pašreizējiem 2.5 miljoniem līdz vismaz 6 miljoniem barelu dienā kādreizējās ieguves jaudu un atgūtu investēto kapitālu, ASV varētu turēt pusmiljonu lielu armiju ar karakuģiem un lidmašīnām, kas apsargātu šo kompāniju intereses. Ne jau tāpēc, ka šajā laika posmā pasaulē varētu parādīties kāds cits spēks, spējīgs stāties pretī ASV militārajam potenciālam. Bet gan tāpēc, ka visgrūtāk prognozējamais faktors ir pašas ASV sabiedrības, tātad vēlētāju viedoklis, kuras attieksme pret pašreizējās administrācijas pozīciju Irākas sakarā jau šobrīd nav viennozīmīga un tā varētu būtiski mainīties daudz īsākā laika posmā, nekā minētais investīciju cikls. Arī Baltajā namā ceturtdaļgadsimta laikā var nomainīties vismaz 3-4 prezidenti un to attieksme pret ASV politiku Vidējos Austrumos var būt ļoti atšķirīga.
Arī pašas ASV amatpersonas pēdējā laikā bieži uzsver, ka daudz racionālāk taču būtu bijis vienkārši atcelt sankcijas pret Irāku un ļaut tai brīvi eksportēt naftu pasaules tirgū. Par nopelnīto naudu tā pati sāktu atjaunot naftas ieguves jaudas, pieaicinot palīgā tās pašas ASV kompānijas, kuras varētu pelnīt miera, nevis kara apstākļos, tātad ar daudz zemāku investīciju riska līmeni.
Tad kādēļ ASV tomēr tā raujas karot ar Irāku? Oficiālā pašas ASV versija ir-lai to atbruņotu piespiedu kārtā, jo tā pati nevēlas atbruņoties. Diemžēl līdzīgi kā versijā par Irākas naftas interesēm, arī šī versija daudziem nešķiet pārliecinoša, jo tiešu,neapgāžamu pierādījumu tam,ka Irākas rīcībā ir masu iznīcināšanas ieroči trūkstot. No otras puses jāatzīmē, ka nav jau arī pierādījumu tam, ka Irāka tos ir iznīcinājusi. Šeit rodas jautājums – vai ASV un tās sabiedrotajiem līdz ar ANO ieroču inspektoriem jāpierāda, ka Irākai ieroči ir,vai pašai Irākai jāpierāda, ka tai to nav,līdzīgi kā to savulaik darīja Dienvidāfrikas Republika,Kazahstāna un Ukraina.Diemžēl šinī jautājumā pasaulē šobrīd pastāv krasi atšķirīgi viedokļi, kas lielā mērā arī nosaka dažādo pieeju Irākas atbruņošanās(as) jautājumam.Vai šī viedokļu atšķirība liecinātu,ka Eiroatlantiskais strīds būtu par principiem, ideāliem?
Otra nometne ir ASV, Lielbritānija un to sabiedrotie.Zināmā mērā pie šīs nometnes pieskaitāma arī Latvija. Šī nometne uzskata, ka Irāka negatavojas atbruņoties un tā ANO inspektorus un visu pārējo pasauli tikai vazā aiz deguna. Tādēļ Irāka jāatbruņo ar varu, nezaudējot veltīgi laiku.
Politiķiem,it īpaši tiem, kuri ir par tūlītēju Irākas atbruņošanu militāriem līdzekļiem, nepiekrīt liela sabiedrības daļa visā pasaulē, tai skaitā viņu pašu valstīs.Daudzās valstīs izveidotas vai veidojas dažādas masu kustības un sabiedriskas organizācijas pret karu (Irākā) vai par mieru (laikam arī Irākā). Līdzīga ir arī Latvijā – „Es par mieru”. Šo kustību aktīvisti ir pārliecināti, ka galvenais iemesls kādēļ ASV ir tik uzstājīgas vēlmē lietot ieročus pret Irāku, ir šīs valsts bagātie naftas krājumi (tie ir otrie lielākie pasaulē aiz Saūda Arābijas).
Tomēr vairums ekonomistu un naftas ekspertu pasaulē šādu viedokli noraida kā nepamatotu. Tā, ja ASV pat ātrā un vieglā karā sagrābtu visas Irākas naftas rezerves un izmantotu tās tikai savās interesēs, amerikāņu izmaksas daudzkārt pārsniegtu iespējamos ieguvumus. Turklāt, šie ieguvumi sāktu materializēties tikai pēc vairākiem gadiem, jo vispirms nāktos investēt miljardiem dolāru lai atjaunotu nolaistās Irākas naftas ieguves vietas.
Pat ASV lielās naftas kompānijas šobrīd neizrāda īpašu vēlmi uzsākt naftas ieguvi okupētā valstī ar neskaidru pēckara politisko režīmu tajā, kā arī iespējamām kara sekām visā Vidējo Austrumu reģionā. Turklāt britu un ASV naftas kompānijām ir visai bēdīgas atmiņas par Irāku, jo tās tur jau bija izvērsušas naftas ieguvi, kad to bizness tika nacionalizēts pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Arī tagad tieši naftas kompānijām nāktos izņemt no kabatas šos daudzos miljardus investīcijām lielā neziņā par to atmaksāšanās iespējām nākotnē. Jābūt stipri naivam lai iedomātos, ka 20-25 gadu laikā, kas būtu nepieciešami lai atjaunotu Irākas naftas ieguves apjomus no pašreizējiem 2.5 miljoniem līdz vismaz 6 miljoniem barelu dienā kādreizējās ieguves jaudu un atgūtu investēto kapitālu, ASV varētu turēt pusmiljonu lielu armiju ar karakuģiem un lidmašīnām, kas apsargātu šo kompāniju intereses. Ne jau tāpēc, ka šajā laika posmā pasaulē varētu parādīties kāds cits spēks, spējīgs stāties pretī ASV militārajam potenciālam. Bet gan tāpēc, ka visgrūtāk prognozējamais faktors ir pašas ASV sabiedrības, tātad vēlētāju viedoklis, kuras attieksme pret pašreizējās administrācijas pozīciju Irākas sakarā jau šobrīd nav viennozīmīga un tā varētu būtiski mainīties daudz īsākā laika posmā, nekā minētais investīciju cikls. Arī Baltajā namā ceturtdaļgadsimta laikā var nomainīties vismaz 3-4 prezidenti un to attieksme pret ASV politiku Vidējos Austrumos var būt ļoti atšķirīga.
Arī pašas ASV amatpersonas pēdējā laikā bieži uzsver, ka daudz racionālāk taču būtu bijis vienkārši atcelt sankcijas pret Irāku un ļaut tai brīvi eksportēt naftu pasaules tirgū. Par nopelnīto naudu tā pati sāktu atjaunot naftas ieguves jaudas, pieaicinot palīgā tās pašas ASV kompānijas, kuras varētu pelnīt miera, nevis kara apstākļos, tātad ar daudz zemāku investīciju riska līmeni.
Tad kādēļ ASV tomēr tā raujas karot ar Irāku? Oficiālā pašas ASV versija ir-lai to atbruņotu piespiedu kārtā, jo tā pati nevēlas atbruņoties. Diemžēl līdzīgi kā versijā par Irākas naftas interesēm, arī šī versija daudziem nešķiet pārliecinoša, jo tiešu,neapgāžamu pierādījumu tam,ka Irākas rīcībā ir masu iznīcināšanas ieroči trūkstot. No otras puses jāatzīmē, ka nav jau arī pierādījumu tam, ka Irāka tos ir iznīcinājusi. Šeit rodas jautājums – vai ASV un tās sabiedrotajiem līdz ar ANO ieroču inspektoriem jāpierāda, ka Irākai ieroči ir,vai pašai Irākai jāpierāda, ka tai to nav,līdzīgi kā to savulaik darīja Dienvidāfrikas Republika,Kazahstāna un Ukraina.Diemžēl šinī jautājumā pasaulē šobrīd pastāv krasi atšķirīgi viedokļi, kas lielā mērā arī nosaka dažādo pieeju Irākas atbruņošanās(as) jautājumam.Vai šī viedokļu atšķirība liecinātu,ka Eiroatlantiskais strīds būtu par principiem, ideāliem?
nevajadzētu arī piemirst faktu, ka ASV sabiedrība un valdība arī līdz ar to sevi vērtē diezgan ideālistiski un zināmā mērā arī nekritiski, iespējams tiešām uzskatot savus motīvus par ideālistiskiem, savukārt vecās, ar citādu vēsturisko pieredzi aplaimotās Eiropas valstis uz visu skatās racionāli. tā kā, kaut arī ekonomiskās/stratēģiskās/etc intereses noteikti spēlēja kaut kādu lomu, ASV sabiedrība karu atbalstīja ne jau tāpēc, ka viņi iedomājās, ka tiešā veidā finansiāli iegūtu no naftas atradņu pārņemšanas.
(Reply to this) (Parent)