Man vēl jāuzraksta par to, kā es braucu apkārt Lubānam, bet pirms tam par Dziesmusvētkiem. Kā zināms, tad katra kārtīga latvieša sapnis tādos ir piedalīties. Kad biju sīka, nu, kādus 8 gadus veca, gāju folkloras kopā, tās parasti arī piedalās šajos svētkos, lai gan tiek liktas skatuves malā, lai tomēr nejauc meldiņu. Nu, lūk. Tad nu mūsu Kokneses folkloras kopa Tīne arī devās dziedāt uz šo lielisko tautas koncertu. Skaidrs, ka satraukums liels un kopumā tik daudz cilvēku vienuviet vēl nebiju redzējusi, tāpēc ļipa trīc un vajag aiziet uz tualeti. Izlūdzos kaut kādai tantei, lai mani pavada, jo citādāk skaidrs, ka pazudīšu uz neatgriešanos. Nu, viss notiek un kad atnāku atpakaļ, tad izrādās, ka mana folkloras kopa jau aizgājusi uz skatuvi un jau tūdaļ dziedās, mani nekur vairs nelaiž, saka, ka nu jau par vēlu, tūdaļ sāks dziedāt un tā. Tā nu es asaras rīdama klausījos/skatījos koncertu un sev meksikāņu seriālu stilā nozvērējos nekad vairs Dziesmusvētkos nepiedalīties. Nepiedalos ar.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
manas smeldzigakas atminas par Dziesmusvetkiem ir taas, kad azmirsu visas savas bungu valites uz estrades kopa ar mammas suto adas macinu.
(Reply to this) (Thread)